Aivars Eipurs: Rakstnieks un pilsēta 0
Iepriekšējo Dzejas dienu laikā Rīgā notika dzejas un atdzejas darbnīca, kurā kopā ar latviešu dzejniekiem strādāja arī dzejnieki no Skotijas un Velsas.
Tajā darbojos arī es, un pagājušajā nedēļā kopā ar Katrīnu Rudzīti, Henriku Eliasu Zēgneru un Ingu Pizāni bijām atbildes vizītē Edinburgā, kas iedvesmojoši šokē ar savu arhitektonisko vaibstu bagātību. Vairākkārt bijām laikam jau unikālajā Skotu Dzejas bibliotēkā, kurā arī uzstājāmies. Bibliotēkas vadītājs jūsmoja par mūsu Gaismas pili, kurā esot pabijis pērnruden. Mums bija atvēlēts necerēti ilgs laiks oriģinālu lasīšanai arī latviešu valodā, kurā kuplais apmeklētāju pulks arī uzmanīgi klausījās. Katrā pasākumā bija arī pa kādam agrāka klaida viļņa tautietim. Pasākumā sastaptā Silvija labi runāja latviski par sadzīviskām tēmām, taču viņa nezināja, ka “poetry” latviski ir “dzeja”. Tāpat viņa pierakstīja manis atgādināto, ka viņas vārdadiena ir 10. martā, ko pati bija sen aizmirsusi. Citā pasākumā satiku zobārsti Astrīdu, sirmu, bet staltu kundzi.
Jau tā skaistās pilsētas godā savus rakstniekus. Aizkustinājums, varbūt pat balta skaudība mani pārņēma Lisabonā, kad redzēju uz metro biļetēm dzejnieka Fernandu Pesoa siluetu. Iedomājos, ka nebūtu slikti arī mums pirms kādām Dzejas dienām vai Prozas lasījumiem vienoties ar “Rīgas satiksmi”, ka tā kādu laiku izplatīs braukšanas talonus ar literatūras klasiķu attēliem. Tas popularizētu daiļliteratūru un autorus vēl vairāk. Šoreiz apbrīna par izrādīto godu rakstniekam mani pārņēma, kad Edinburgā skatīju Valteram Skotam (1771 – 1832) veltīto grandiozo monumentu ar Skota pieminekli pakājē. Monumentā var iekļūt pa durtiņām un par attiecīgu samaksu uzkāpt divsimt deviņdesmit septiņus pakāpienus līdz augšai. Paši skoti stāsta, ka tas esot lielākais piemineklis rakstniekam pasaulē (izpētīju, ka lielākais gan ir piemineklis Hosē Martī Havanā, tātad šis varētu būt otrs lielākais), lai gan tas, manuprāt, neskaitās, jo tā vienkārši ir celtne, kas uzslieta pāri reālajam piemineklim. Lai kā tas kādam liktos, tas ir daudz labāk par Uzvaras pieminekli Rīgā vai Māti Dzimteni Kijevā, no kuras vairoga nav izkalts un izkasīts ārā padomju ģerbonis. Turklāt Valters Skots, kurš pat muzeju dīvainā kārtā dala vēl ar diviem klasiķiem – dzejnieku Robertu Bērnsu un Robertu Luisu Stīvensonu, “Bagātību salas” autoru –, var lepoties, ka viņa romāna varoņa Edvarda Vāverlija vārdā nosaukta arī galvenā dzelzceļa stacija, kuru bagātīgi izrotā arī Valtera Skota domugraudi, kas tur atstāti vēl no 2004. gada, kad Edinburga piepulcējās pasaules literatūras pilsētu pulkam. Tas nekas, ka šobrīd mani vairāk piesaista Roberta Fērgusona personība, kurš, arī dzejnieks no Edinburgas, nodzīvojis tikai divdesmit četrus gadus (1770 –1794) un kura piemineklis pilsētvidē ir neuzkrītošs. Viņa, kā viena no sešpadsmit skotu literātu portretiem, atveids arī Skota monumenta pakājē iepretī pasaulslavenā Roberta Bērnsa atveidam, uz kuru lielu ietekmi atstājusi Fērgusona dzeja.
Ko lai saka tiem, kuri saviebjas, dzirdot runas par Raini, tā apaļajām un neapaļajām jubilejām? Tomēr kāds ir jānolemj slavai, lai pasaule mūs atcerētos, un jāsakopo spēki, lai stāstītu par autora daiļradi. Vai Limbaži nebūtu daudz pievilcīgāki, ja tie lielākā godā turētu romantikas zvaigzni Frici Bārdu (1880 – 1919)? Pociema “Rumbiņi” taču ir nieka trīspadsmit kilometrus no Limbažiem. Sāciet tikai slavināt, un tūristu straume kļūs krietni platāka! Tās ir neizmantotas iespējas. Pagastos rakstnieki ir diezgan lieli zīmoli – kā Kārlis Skalbe un brāļi Kaudzītes Piebalgā vai Anna Brigadere Tērvetē. Taču pilsētās vēl ne tuvu nav izsmeltas iespējas “cienīt savus praviešus”, kurus, ja tic parunai, savā zemē neciena vai ciena ar gariem zobiem. Limbažos var redzēt simpātisku pieminekli Baumaņu Kārlim, bet vai Fricis Bārda nav vēl lielāks avots dažādām investīcijām pilsētas sejā? Limbažnieki, neesmu tik lepns, lai domātu, ka tas pa gariem gadiem man pirmajam ienācis prātā. Un dividendes par idejas atdzemdināšanu neprasu. Viss pašu rokās un galvā.
