Rakstnieks nav rūpnīca ar konveijeru 0
Valsts nedrīkstētu noliegt acīm redzamo faktu, ka arī kultūra ietilpst ekonomisko interešu jomā ”Latvijas Avīze” turpina diskusiju par rakstniecības, grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā (Māras Svīres, Dagnijas Dreikas un Jāņa Vādona rakstus sk. “LA” 22. un 29. maijā un 5. jūnijā). Šoreiz – rakstnieces un dramarturģes Leldes Stumbres viedoklis.
Izvēloties rakstnieka profesiju, patiesība par šo izvēli atklājas jau no pirmās dienas – viegli nebūs. Divas pretējas un pilnīgi atšķirīgas lietas saduras, dzirkstelēm šķīstot – neremdināma un nekontrolējama vēlme rakstīt, radīt mākslas darbu, ienirt paša radītā, gluži citā pasaulē un reālā dzīve, kurā fantāzijas lidojums nemitīgi saduras ar ikdienas rūpēm. Kurš šajā sadursmē būs uzvarētājs, tas atkarīgs no cilvēka – cik lielā mērā viņš gatavs pakļaut savu dzīvi nezināmai, nedrošai, mainīgu panākumu un neveiksmju piepildītai nākotnei, cik liela ir apmātība ar ideju, cik stabils un neizkustināms ir uzskats, ka ideālisti un skaistums glābs pasauli, un vai cilvēkam piemīt spēja ieskatīties dziļāk vai, tieši otrādi, atkāpties un pavērot, lai redzētu kopsakarības.
Rakstniecība ir viena no lietām, kas nepakļaujas kontrolei, plāniem un stratēģijai. Vai nu tu esi rakstnieks un raksti, neraugoties ne uz ko, vai – brīdi pamocījies, izvēlies citu profesiju un par to aizmirsti. Bet aizmirst arī tikpat kā nav iespējams. Tā ir tā saldā inde, kas joņo pa asinīm visu mūžu, atgādinot atkal un atkal, ka kaut kas svarīgs un nozīmīgs nav izdarīts līdz galam.
Rakstniekam, kas šo profesiju izvēlējies un nolēmis neatkāpties, jāsaprot, ka viņš sabiedrības acīs vienmēr būs visai aizdomīga persona. Liekēdis, pļāpa, mākoņstūmējs, saulesbrālis, dīvainis, nekauņa, kārtīga darba nestrādātājs. Tā domā vairākums cilvēku, jo tas, ka rakstnieks garas stundas sēž pie rakstāmgalda, un tas, ka viņa galvā nemitīgi rosās domas, idejas, vārdi un teikumi, jau nav redzams. Pēc kāda brīža parādās grāmata vai stāsts žurnālā, dzejolis vai teātra izrāde un patērētājs to uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu – kā zeķu plauktu vai krūzīšu rindu veikalā. Tā ir prece, ko kāds kaut kur izgatavojis, un to iespējams lietot.
Tomēr rakstnieks nav rūpnīca ar konveijeru… Bet varbūt tomēr ir – tikai tas viss notiek vienā cilvēkā.
Rakstnieka konveijers strādā bez apstājas, arī naktīs, sestdienās, svētdienās un svētku dienās, un nav nekādu cerību to apstādināt. Pēc katra uzrakstīta darba, simtgalvains pūķis paceļ galvu un pieprasa nākamo darbu un nekas cits neatliek, kā pakļauties. Tā pilnīgi noteikti ir narkotiska atkarība – rakstīt vēl un vēl, jo labākais darbs vienmēr vēl ir tikai priekšā.
Saprotams, rakstnieks arī ir cilvēks cilvēku sabiedrībā. Viņam ir tieši tās pašas vajadzības un pienākumi kā citu profesiju pārstāvjiem, tikai viņa darbdiena nav regulēta un ģimene ir izmisumā, jo naudas vienmēr trūkst. Jā, viegli nav.
Valsts, valsts vadītāji un ierēdņi, saprotams, arī ir tie paši sabiedrības locekļi, kuru uzskati par rakstniekiem daudz neatšķiras no iepriekš minētajiem. Tādēļ viņi vienaldzīgi paziņo, ka “kultūrai sevi jāatpelna”, “vajadzīga rakstniecības stratēģija”, un pēdējo gadu populārākais kroņa izteiciens ir: “Naudas ir tik, cik ir!”
Nepieciešams prioritāšu saraksts
Tomēr man liekas, ka viss nav tik vienkārši. Sarežģītība slēpjas apstāklī, ka mūsu valstij nav ne plānu, ne stratēģijas. Nav arī prioritāšu, jo tās mainās, ņemot vērā īstermiņa notikumus un grūtības. Ātri un īstermiņā jāaizlāpa caurumi, kas rodas, kad zeķes papēdis jau galīgi nodilis un patiesībā zeķe jau sen būtu jāmet laukā, bet tiek lāpīta un lāpīta. Vides jomā ir izkristalizējusies laba un saturīga doma – ilgtspējīga attīstība. Tas nozīmē – mēs tagad rīkosimies tā, lai labums būtu ne tikai mums, bet arī mūsu bērniem un bērnubērniem.
Ja valsts beidzot noteiktu savas, tieši mazajai Latvijai vajadzīgās prioritātes, izveidotu prioritāšu sarakstu no viens līdz desmit, ņemot vērā mūsu valsts izmērus, resursus un cilvēkus, kuri, cerams, te dzīvos arī pēc simt gadiem, saimniekot būtu daudz vieglāk.
Es, protams, uzskatu, ka Latvijas prioritāte ir kultūra. Tā ir vienīgā lieta, kas sevi jau pierādījusi kā starptautiski konkurētspējīga. Mūsu mākslinieki, mūziķi un valodnieki ir ne tikai vienā līmenī ar pasaules standartiem kultūrā, bet bieži vien arī tos pārspēj. Tādēļ valstij būtu jāveido un jārealizē tāda kultūrpolitika, kas izceļ mūsu zemi kā īpašu un unikālu, jo nekas nevar būt labāks un arī ekonomiski izdevīgāks par atsauksmi, ka valsts par savu prioritāti izvēlējusies kultūru – mākslu, rakstniecību, mūziku… Ja valsts uzskata, ka kultūra ir visnenozīmīgākais posms valsts attīstībā, tad tā smagi maldās.
Pietiek ar trīsdesmit vārdiem?
Pieņemsim, ka kultūrai naudas vairs nav, jo tās ir “tik, cik ir”! Es piedāvāju eksperimentu: iznesīsim no Saeimas nama kabinetiem, zālēm, gaiteņiem un priekšnamiem visu, kas saistās ar kultūru, – skaistos aizkarus pie logiem, puķu vāzes, traukus, stila mēbeles, tapetes, paklājus, protams, arī gleznas, fotogrāfijas, grāmatas un žurnālus, televizorus un datorus, jo to radīšanā piedalījušies mākslinieki, rakstnieki, mūziķi un bez viņiem šīs lietas izskatītos visai bēdīgas. Kurš gan no mūsu valstsvīriem vēlētos uzņemt viesus vai strādāt telpās ar kailām sienām, sēdēt uz naglām sasistiem dēļu soliem, dzert no bleķa krūzēm…
Tomēr kultūras cilvēku pienesums mūsu ikdienā nez kādēļ tiek vērtēts viszemāk un viņus visbiežāk sauc par liekēžiem un pastāv stabils uzskats, ka viņi tikai lieki tērē nodokļu maksātāju naudu. Lai gan, kā nupat tika aprēķināts, katrs nodokļu maksātājs mūsu valstī literatūrai gadā samaksā precīzi pussantīmu. Nav jau pārāk daudz…
Pafantazēsim vēl. Kāda būtu mūsu sabiedrība un tās dzīve, ja nebūtu, piemēram, rakstnieku. Vienkārši nebūtu vairs cilvēku, kuri nodarbojas ar valodu – raksta stāstus, romānus, atmiņas, biogrāfijas, dzejoļus, lugas, kinoscenārijus, libretus…
Nebūtu rakstnieku, kas kopj un attīsta valodu, pieņem jaunvārdus vai tos atmet, veido savus, iekļauj valodā aizguvumus, māk uzrakstīt domu un paskaidrot ideju. Man ir aizdomas, ka sabiedrībā izceltos briesmīgs sajukums. Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi lūgumu – “Uzraksti to, lūdzu, tā skaisti un saprotami, es jau nemāku…” Cik reizes esmu dzirdējusi apbrīnas un vieglas skaudības apdvestas nopūtas: nesaprotu, kā tev tik labi sanāk to uzrakstīt… Valodas daudzveidība, tās dziļums, krāsainība un daudznozīmība ir tas, ar ko rakstnieks nodarbojas un ko viņš piedāvā sabiedrībai – lūdzu, lietojiet! Populārākie piemēri pasaules un latviešu literatūras un valodniecības vēsturē ir visiem zināmi – Aleksandrs Puškins Krievijā, Dikenss Anglijā, Hemingvejs Amerikā, Rainis un Blaumanis Latvijā. Šie rakstnieki ne tikai uzrakstījuši savus darbus, bet ietekmējuši valodu un cilvēku attieksmi pret to. Viņi valodu mainījuši, papildinājuši, uzlabojuši un daudzveidojuši, un tā saucamā literārā valoda mierīgā garā ieslīdējusi ikdienas valodas lietojumā.
Cilvēks, kurš nav izlasījis nevienu grāmatu, ne tikai nemāk skaidri un saprotami izteikties, bet uzskata, ka patiešām – ar trīsdesmit vārdiem pilnīgi pietiek! (Elločkas vārdu maksimums no “Divpadsmit krēsliem”.)
Tāda cilvēka pasaules uztvere vienmēr paliks sausa, taisnprātīga un pelēka, jo viņš pat nenojautīs, ka pastāv pārsteidzoša un aizraujoša jūtu, domu un ideju daudzveidība.
Valsts, saprotams, cenšas visu plānot, izveidot stratēģijas, un galvenais, pēc kā tā vadās, ir ekonomiskās intereses. Ja joprojām tiek noliegts acīm redzams fakts, ka arī kultūra ietilpst ekonomisko interešu jomā un tās pienesums ir burtiski izšķirošs, lai pasaule par mūsu zemi izrādītu interesi un mēs paši spētu ar to lepoties, tad tāda valsts ir akla un kurla, un mēma, tieši kā tie trīs pērtiķēni.
Rakstniekiem jāformulē likumi
Pat jēdziens “kultūra” jau labi sen tiek lietots visai plašā nozīmē – attiecību kultūra, valodas kultūra, ēšanas kultūra, braukšanas kultūra, dārzu kultūra… Un tas nozīmē tikai vienu: mēs vēlamies arī savā ikdienā baudīt kultūru, vēlamies skaistu, sakoptu vidi, pieklājīgu izturēšanos un labu valodu, kādā ar mums runātu valsts vadītāji. Lai nevajadzētu vienlaikus pasmieties un šausmināties par viņu neveiklajiem izteicieniem. Vēl šo kultūras jēdzienu varētu paplašināt ar “ierēdniecības kultūru” ne tikai ierēdņu attieksmē pret iedzīvotājiem, bet tieši valodniecībā – cik patīkami būtu saņemt kādu likumprojektu vai jau izstrādātu likumu, nolikumu, noteikumus vai izmaiņas saprotamā, dzīvā latviešu valodā. Valstij būtu jāatzīst, ka šim darbam vispiemērotākie būtu tieši rakstnieki. Viņi zina gan, ka, skaidrojot domu, nav vēlams lietot sarežģītas saliktu pakārtotu teikumu formas.
Kultūrai ir trīs stūrakmeņi – valoda, vizuālā māksla un mūzika. Bez šīm trim lietām nav ne valsts, ne tautas, ne vispār cilvēku sabiedrības. Un ir neizsakāmi žēl un pārņem mulsuma pilns izbrīns, ka tādas lietas mūsdienās jāatgādina un tās jāpierāda, par tām “jācīnās” un Kultūras ministrijai jāsagatavo kaudžu kaudzēm neapgāžamu argumentu, kādēļ valstij būtu jāatbalsta kultūra un tie, kas to rada.
