„Rakstnieks, kam patīk izaicinājumi.” Saruna ar lietuviešu rakstnieku Tomu Dirgēlu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja TOMS DIRGĒLA būtu nevis lietuviešu, bet gan latviešu rakstnieks, nekādi nebūtu bijis iespējams izveidot introverto rakstnieku zīmolu. Viņš savas jaunās grāmatas mēdz rakstīt publiskās vietās un priecājas, kad lasītāji viņu pazīst un uzrunā, viņam vairākus gadus bijis pašam savs radioraidījums, viņš ir izveidojis vienīgo aktīvi koncertējošo bērnu rakstnieku mūzikas grupu un šogad plāno savu stāvizrādi Lietuvas lielākajā arēnā.
Ar Tomu Dirgēlu satikos pēc tam, kad viņa grāmata “Gustavs Salmiņš liek no augšas” Lielajos lasīšanas svētkos ieguva trešo vietu. Rakstnieks atzīst – kaut arī par lasītāju mīlestību nav šaubījies arī iepriekš, šī balva viņam bijis ļoti īpašs notikums gan tādēļ, ka tā ir pirmā ārvalstu lasītāju atzinība, gan arī tāpēc, ka balvu piešķīruši nevis kultūras ierēdņi vai literatūras speciālisti, bet tieši bērni, kas ir viņa grāmatu pamatauditorija. Sākumā mazliet pastīvējies, ka bažījas par savām angļu valodas zināšanām, Toms Dirgēla beidzot piekrīt sarunai, kad apsolu, ka to, ko nekādi nespēs pateikt angliski, viņš varēs droši stāstīt lietuviski, un atbildes man vēlāk palīdzēs iztulkot. Tā nu mūsu saruna rit daļēji angliski, daļēji lietuviski un mazliet arī ar “Google Translate” palīdzību, kad aizmirsies tikai kāds konkrēts vārds.
– Debitējāt rakstniecībā tikai nedaudz vairāk kā pirms desmit gadiem, bet esat jau uzrakstījis 37 grāmatas.
T. Dirgēla: – Patiesībā esmu uzrakstījis 46 grāmatas, bet publicētas tiešām ir 37. Pārējās grāmatas gaida – dažas tipogrāfiju, citas ilustrācijas. Un šogad esmu plānojis uzrakstīt divas grāmatas katru mēnesi.
– Divas grāmatas katru mēnesi? Jūs taču esat rakstniecības maniaks!
– Jā, jā, mazliet (smejas). Es ļoti mīlu savu darbu. Pagaidām man ar šo plānu veicas ļoti labi – pirms atbraukšanas uz Rīgu tieši pabeidzu savu pirmo šī mēneša (saruna notiek martā) grāmatu un, atgriežoties Lietuvā, ķeršos klāt pie otrās. Tādēļ, jā, divas grāmatas katru mēnesi.
– Tā kā esmu ne tikai žurnāliste, bet šobrīd pamatā izdevniecības redaktore, zinu, ka izdevēji mīl ražīgus autorus. Tomēr divas grāmatas ik mēnesi… Gauži nepieklājīgs jautājums, bet – vai jūsu izdevējs spēs tās visas pārdot?
– Mierīgi – bērni mīl manas grāmatas, un bieži gadās tā, ka no rīta mana grāmata tikko nonākusi grāmatnīcā, bet vakarā jau saņemu jautājumus no lasītājiem – tikko izlasīju jūsu grāmatu, kad būs nākamā? Vienas grāmatas rakstīšanai veltu apmēram piecas līdz septiņas dienas, aptuveni trīs stundas katru dienu. Un, tā kā nelieloties varu teikt, ka man uzrakstīt grāmatu ir ļoti viegli, tad reizēm dodu sev izaicinājumus – rakstīt kādā neparastā vietā, piemēram, “Ikea”, “Akropolē”, kādā kafejnīcā, un pagaidām man tas lieliski izdodas. Mani trīs bērni, kas neapmeklē bērnudārzu, kamēr vēl bija ļoti mazi, man traucēja rakstīt mājās, domāju, tādēļ arī pieradu pie trokšņa, pie tā, ka man novērš uzmanību. Un vēl – gribu, lai bērniem būtu iespēja atnākt un paskatīties, kā piedzimst grāmata. Parunāt ar autoru ne tikai pasākumos, bibliotēkās, skolās vai dažādos festivālos, ne tikai, kad mani sastop uz ielas, bet lai varētu atnākt uz publiskām, populārām vietām un paskatīties, kā piedzimst grāmata, uzzināt, par ko būs jaunā grāmata, parunāt par nākamajām grāmatām un tamlīdzīgi. Man patīk, ja nodaļas vidū kāds pienāk klāt un saka: “O, jūs esat Toms Dirgēla! Nē? Jā, jā, esat, varbūt varam uzņemt selfiju?” Tad mēs uzņemam selfiju, parunājamies, un es turpinu rakstīt, juzdamies laimīgāks nekā pirms tam.
– Kad tik daudz grāmatu jau tapušas un vēl tik daudzas padomā, gribas jautāt, no kurienes nāk visi sižeti.
– Tas ir vissarežģītākais jautājums, ko man vienmēr uzdod lasītāji, viņu vecāki, žurnālisti un bibliotekāri. Godīgi – nezinu. Es zinu, ka rīt kafejnīcā rakstīšu grāmatu, bet vēl nezinu, par ko tā būs. Varbūt sapratīšu to pāris stundu pirms rakstīšanas, bet varbūt arī ne. Kaut gan tas var izklausīties banāli, domāju, katram cilvēkam dzīvē ir aicinājums, kam viņš tiek radīts, darbības, kas viņu pašu visvairāk iepriecina, vislabāk padodas, un galvenais – to rezultāts iepriecina arī citus. Es jau ceturtajā klasē sapratu, ka pieaudzis kļūšu rakstnieks. Kad cilvēki nodarbojas ar to, kam viņi ir piedzimuši, tad darbi vienkārši sanāk. Līdz ar to arī idejas atnāk pašas, un man nav ne jausmas, kā, tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Un varbūt vēl pēc piecdesmit grāmatām sākšu noticēt, ka man ir talants.
– Zinu, ka tas ir gandrīz nepieklājīgs jautājums, ko uzdot rakstniekam, bet tomēr: vai kāds no grāmatu tēliem jums pašam ir tuvāks?
– Kā īsti profesionālam rakstniekam man vajadzētu sašutumā teikt, ka mīlu visus savus tēlus un nevaru vienu mīlēt vairāk kā citus, bet neesmu tik profesionāls. Divas grāmatas tiešām manai sirdij tuvākas. Viena ir “Tētis raksta grāmatu”, kura iznāks arī latviešu valodā. Tā tapa, kad man vēl bija tikai divi bērni un viņi mani pastāvīgi traucēja darbā. Viņi vienmēr skrēja iekšā istabā un teica: “Ejam paspēlēties!” Es vienmēr atbildēju, ka nevaru, jo rakstu grāmatu, bet viņi teica: “Nemelo, tu tikai sēdi un spaidi datora taustiņus, labāk ejam paspēlēties!” Tā, pateicoties bērniem, parādījās grāmata, es to viņiem pirms gulētiešanas lasīju no datora, un viņi izteica dažādas piezīmes, kuras iestrādāju tekstā. Otra ļoti svarīga grāmata ir “Islande šodien nestrādā”, kas arī tapa, pateicoties maniem bērniem. Mēs mēdzam spēlēties, ka viņu gulta ir kuģis, ar kuru braucam, un es to aprakstīju grāmatā, kuru tāpat lasīju viņiem pirms gulētiešanas, un bērni man teikuši, kas tajā jāmaina. Tādēļ šīs divas grāmatas man vissvarīgākās, jo to personāži ir mana ģimene.
– Grāmatā “Gustavs Salmiņš liek no augšas”, kuru bērni apbalvoja, ir rakstīts par basketbolu. Vai jums pašam arī patīk basketbols?
– Man ir pavisam trīs grāmatas par basketbolu – par Gustavu Salmiņu, par Vītautu Dižo un vēl viena, ko sarakstīju kopā ar sievu Skaisti. Jā, bērnībā man ļoti patika spēlēt basketbolu, spēlēju pat ziemā, sniegā, cimdos, reizēm pat ar bumbu (smejas). Spēlēju basketbolu Palangas komandā, spēlēju tiešām labi, bet reizēm domāju – varbūt man vajadzētu rakstīt dzejoļus, varbūt, kad izaugšu, man vajadzētu kļūt par rakstnieku? Tad es pāris mēnešus metu mieru basketbolam un rakstīju, bet pēc šī laika man atkal šķita – nē, varbūt tomēr man vajadzētu kļūt par basketbolistu… Un tā es svārstījos. Bet pēc pauzēm man kļuva arvien grūtāk atgriezties tajā pašā līmenī, kurā bija mani draugi, kas nerakstīja grāmatas (smejas), tādēļ kļuvu par rakstnieku. Bet reizi nedēļā joprojām spēlēju basketbolu komandā, kurā spēlē arī citi rakstnieki, mākslinieki, skulptori. Un tad es jūtos kā īsta basketbola zvaigzne: “Piespēlē taču man to bumbu!” “Labi, labi, Tom, tikai nomierinies!” (Smejas.)
– Un vēl jums ir Lietuvā ļoti iecienīta sērija par pusaugu detektīviem Domu un Tomu, dažas grāmatas iznākušas arī latviski. Vai pats varbūt esat tas Toms?
– Kad mācījos ceturtajā klasē kā manu grāmatu varonis Toms tagad, biju iemīlējies, rakstīju dzejoļus, lasīju detektīvus, skatījos filmas, un man ļoti patika izlikties, ka esmu detektīvs. Vasarā, kad biju Palangā, bieži gāju uz pilsētas centru un vēroju cilvēkus, sekoju viņiem visur, arī uz veikalu, novēroju: ā, viņš ir šortos un ēd saldējumu, kaut kas ar viņu nav kārtībā! (Smejas.) Kad biju viņiem tā sekojis stundas četras, cilvēki beidzot pievērsa man uzmanību, lai pajautātu, vai ar mani viss kārtībā, vai man nav pazudusi mamma. Tad es gāju mājās, juzdamies ļoti laimīgs, ka esmu noturēts par pazudušu bērnu un neviens nav sapratis, ka patiesībā esmu detektīvs (smejas).
– Kuri ir jūsu paša mīļākie autori?
– Toms Dirgēla (smejas). Patiesībā nezinu – varbūt Roalds Dāls un Deivids Valjamss. Tieši Valjamsa fenomens mani iedrošināja pievērsties tā saucamajai populārajai literatūrai. “Doms un Toms” lielā mērā ir Valjamsa ietekmēti. Grāmatas par Gustavu Salmiņu – nākammēnes rakstīšu jau trešo grāmatu par viņu – savukārt iedvesmojuši Dāla darbi, tāpat vienā manā grāmatā ir skolotāja, kas tiešām mīl bērnus, un viņa pavisam noteikti nāk no Roalda Dāla grāmatas “Matilde”. Domāju, te mēs varam mazliet vairāk parunāt par populāro literatūru.
– Jā, ļoti labprāt! Man šķiet, šis ilggadējais tabu beidzot sāk mazliet zaudēt spēku, izplūst robežas starp “nopietno” un “populāro” literatūru. Frankfurtes grāmatu izstādē pirms pāris gadiem nopietnas vācu izdevniecības vadītāja jautāja, kā viņai saukt ļoti labu grāmatu, kura tiek pārdota vairākos desmitos tūkstošu eksemplāru, – vai tā automātiski kļūst par populāro literatūru.
– Piekrītu, ka šis dalījums lielā mērā ir mākslīgs. Piemēram, pēdējās piecās “Doma un Toma” grāmatās cenšos runāt par ļoti nopietnām lietām – klimata pārmaiņām, disleksiju, tehnoloģijām un tamlīdzīgi –, bet daru to ar humoru. Man šķiet, tas vispār ir labākais veids, kā ar bērniem runāt par nopietnām lietām. Kad tikko ienācu bērnu literatūrā, ik reizi ļoti gaidīju, ko par to teiks kritiķi. Bet pēc kādas piektās grāmatas, katru rītu pamostoties ar telefonā pienākušām īsziņām no vecākiem ar pateicību, ka līdz šim viņu bērni nav lasījuši grāmatas, bet tagad sākuši to darīt, beidzu raizēties par kritiķiem, sapratu, ka rakstu nevis viņiem, bet gan lasītājiem.
– Dažas jūsu grāmatas veltītas vēsturiskiem personāžiem, bet, protams, Dirgēlas stilā – piemēram, Vītauts Dižais spēlē basketbolu. Vai pats interesējaties par vēsturi?
– Dažas manas grāmatas tiešām veltītas Vītautam Dižajam, bet, nē, kad pats biju skolnieks, man galīgi nepatika grāmatas par karaļiem un prinčiem, par to, kurš ar ko, kad un kāpēc karoja – vēstures stundās gulēju. Un arī tagad ir bērni, kas tieši tāpat garlaikojas vēsturē. Bet man ienāca prātā – ja atrodu veidu, kā runāt par vēsturi jautrā veidā, varbūt viņus šie tēli ieinteresēs un kādu dienu gribēsies noskaidrot, ko tas karalis darījis īstenībā, nevis ko Dirgēla par viņu sacerējis…
