– Vai varat nedaudz atklāt savu daiļrades laboratoriju? Vēsturiski romāni prasa diezgan daudz izpētes. Kā to veicat? 6
– Pārsvarā daudz lasu – grāmatas, vecas avīzes, sieviešu žurnālus, lai iegūtu fona informāciju. Taču izpēti prasa ikviens romāns, ne tikai vēsturiskie; tiesa, metodes var atšķirties.
– Un kā ar dzīvesstāstiem? Vēl dzīvi cilvēki, kuri piedzīvojuši Otro pasaules karu un pēckara gadus, laiku, par kuru rakstāt savā jaunākajā romānā “Kad pazuda dūjas”…
– Arī tos, protams, kaut gan mazāk – cilvēka atmiņa nav pārāk uzticams sabiedrotais, uz to vienmēr nevar paļauties. Taču, jā, romānā “Kad pazuda dūjas” ir reālas epizodes, kuras cilvēki atcerējās no savas bērnības, turklāt gan Igaunijā, gan tie, kuri tika pārvietoti uz Somiju no Karēlijas. Igaunijā man stāstīja, kā vācieši ķēra dūjas, un bērni nesaprata, kas notiek, kādēļ viņi tā dara. Savukārt Karēlijā bērni bija pamanījuši, ka vācu karavīri ar cilpām ķer bezdelīgas – tie taču pavisam mazi putniņi, tad jādomā: cik ļoti gan viņi bija izsalkuši… Jā, ir tādas lietas, ko esmu uzklausījusi un izmantojusi no reāliem likteņstāstiem.
– Savā runā Toronto iestājāties par muzejiem kā būtisku identitātes sastāvdaļu – jūs to pieminējāt saistībā ar slēgto Gulaga muzeju Permā. Vai ir kāds muzejs, kuru pati apmeklējat, ja tā var izteikties, regulāri, kas ir jums ļoti būtisks?
– Nē, tā gan nevar teikt. Noteikti ne regulāri. Ja es pastāvīgi rakstītu par kādu vienu vēstures periodu, tas varētu būt nepieciešams, taču manu grāmatu laiki ir pietiekami atšķirīgi. Taču jums šeit, Rīgā, ir ļoti labs Okupācijas muzejs, esmu tajā bijusi.
– Kopš pērnā gada muzeja filiāle iekārtota arī čekas ēkā, ko pie mums sauc par “Stūra māju” – tā kā rakstāt par šo laika posmu, jums varētu būt interesanti apskatīt ekspozīciju…
– Lūk, to, ka ir šāds muzejs, nezināju. Lietuvā VDK centrālajā ēkā iekārtots muzejs, tas man šķiet ļoti atbilstošs izmantojums. Diemžēl Tallinā VDK namā izveidoti dārgi dzīvokļi. Vieta, protams, ir ļoti prestiža, senās Tallinas iela, un, kā man sacīts, “tas ir naudas jautājums”. Es to īsti nevaru pieņemt. Un nevaru iedomāties, ka šajā namā dzīvotu kāds igaunis, varbūt iebraucēji? Turklāt ēka vienmēr bijusi kādas militāras struktūras pārziņā, tā nekad nav tikusi celta kā īres nams…
