– Pārsteidzoši šķiet, ka tik plašu ievērību pasaulē guvuši romāni, kuri veltīti šķietami ļoti specifiskām tēmām un mazām valstīm – Baltijas, šajā gadījumā Igaunijas, okupācijai un tās sekām. Rietumu pasaule lielā mērā nesaprot okupācijas fenomenu. Kā jūs skaidrojat interesi par savām grāmatām? 6
– Taisnība, ka baltiešu stāstu pasaule ilgi uzņēma ar neticību. Attīstītajām rietumvalstīm ir grūti saprast pagātnes radītās problēmas. Pārsteidzošā kārtā, piemēram, Latīņamerikas valstīs, kurās arī esmu viesojusies, daudz labāk saprata gan okupāciju un postkoloniālisma situāciju, gan noklusēto vēsturi, gan korupciju un cenzūru – viņi paši to visu ir piedzīvojuši. Taču nu arī pasaules attieksme sākusi mainīties pēdējā gada Ukrainas notikumu dēļ.
– Vai, tiekoties ar lasītājiem Somijā, šodien saņemat citādus jautājumus nekā pirms 12 gadiem, kad iznāca “Staļina govis”?
– Kad rakstīju pirmo romānu “Staļina govis”, man nebija ambīciju, ka to tulkos. Es rakstīju par to, kas man pašai bija svarīgi, par to, par ko neviens cits somu autors līdz tam nebija rakstījis – par imigrantiem. Tā ir tēma, par kuru Somijā grāmatas neiznāca, kaut gan paši imigranti – visvairāk krievi un igauņi – vienmēr bijuši klātesoši. Taču viņiem nebija sava stāsta, nekāda atskaites punkta, kā tas ir – būt imigrantam Somijā. Prieks, ka Somijas sabiedrībā pamazām par šiem jautājumiem sāk runāt. Nāk jauna paaudze, arī jauna rakstnieku paaudze, un es ceru, ka fokuss mainīsies.
Konference, kurā rakstniece uzstājās ar priekšlasījumu, iekļauta Raiņa un Aspazijas 150 gadu svinību programmā. Sofi Oksanena atzīst, ka diezgan maz zina par Raini – tas arī saprotams, jo mūsu dižākais dzejnieks ļoti maz tulkots gan somu, gan igauņu valodā. Pastāstu, ka Rainis bija gan viens no ievērojamākiem, ja ne pats ievērojamākais, latviešu dzejnieks, gan arī ļoti redzams politiķis – sociālists, viens no Jaunās strāvas līderiem, vēlāk Saeimas deputāts, izglītības ministrs… Rakstniece atgādina, ka tautas atmodas laikā dzejnieki un rakstnieki politikā darbojās arī Somijā un Igaunijā, tāpat vēlāk parlamentā, līdzīgi kā pie mums, tikuši ievēlēti atsevišķi kultūras darbinieki. “Taču tas, vai dzejnieks var kļūt par politiķi, atkarīgs vispirms no valsts,” atzīst Oksanena.
– Nevis no paša rakstnieka?
– Nē, vairāk no valsts. Piemēram, Somijā ir tik ļoti sarežģīta vēlēšanu sistēma – tu it kā ievēli cilvēku, personību, bet balso tomēr par partiju. Un tas nozīmē, ka cilvēkam partijas iekšienē nav īpaši lielas brīvības, ir jāpakļaujas partijas lēmumiem un nostādnei.
– Tas nozīmē, ka jūs nevarētu būt politiķe?
– Noteikti ne, esmu pārāk pieradusi pie brīvības paust savas domas, ko sniedz rakstniecība.
