– Jūsu pirmo romānu “Staļina govis” lielā mērā uzskatīja par autobiogrāfisku darbu. Vai tā ir? 6
– Nē, noteikti ne. Protams, ikviens rakstnieks raksta par sev svarīgām lietām, bet paša “es” noteikti nav vienīgais avots, kur tiek smelta viela grāmatai.
Sofi Oksanena daudz ceļo pa pasauli ar priekšlasījumiem. Uz Rīgu rakstnieci atveduši divi pasākumi – tika atvērts viņas trešais darbs, kas tulkots latviešu valodā, romāns “Kad apklusa dūjas…”, un rakstniece uzstājās rakstnieka un varas attiecībām veltītā konferencē “Between Truth and Power”. Par rakstnieka lomu mūsdienu Eiropā un pasaulē Sofi Oksanena runājusi arī citur, tādēļ jautāju, kāpēc viņai šie jautājumi šķiet tik svarīgi. Rakstniece pievēršas finlandizācijai – ļoti specifiskai vēsturiskai parādībai, kura gan bijusi vērojama arī Dānijas un Šveices attieksmē pret Vāciju. Oficiāli nebūdama Austrumu bloka sastāvdaļa, Somija, lai saglabātu nacionālo neatkarību, savu ārpolitiku pieskaņoja Padomju Savienības interesēm. Paši somi terminu “finlandizācija” uztvēra kā kritiķu neizpratni par reālpolitiku, bet Oksanena uzsver – finlandizācija nav tikai ārējs fenomens, tā lielā mērā saistīta ar cilvēku ikdienas dzīvi, valodas un rīcības pašcenzūru, norādot uz atšķirībām starp finlandizāciju un atklātu okupāciju, ko piedzīvoja Baltijas valstis. Pēc Oksanenas domām, Baltijā arī valodiski vieglāk nošķirt okupācijas periodu un laiku pirms un pēc tā, jo okupācija ir reāls notikums: “Somija netika okupēta, tādēļ robežšķirtne starp pagātni un tagadni ir daudz nenoteiktāka, netveramāka, trūkst vārdu tās aprakstīšanai. Ir lietas, kuras nav nosauktas vārdā, lietas, kuras senāk vienkārši nemēdza teikt publiski, nemēdza atcerēties, kuras ir savā ziņā izsvītrotas no vēsturiskās atmiņas. Teiksim, nebija pieņemts atzīt, ka Krievija ir agresorvalsts – “Kuš, kuš, tā nerunājiet!”. Tas gan ļoti mainījies pēdējā gada laikā Ukrainas notikumu sakarā. Tagad ir jūtams, ka vecākā paaudze, kas pieredzējusi finlandizāciju, cenšas atgriezties pie tās valodas, pie samiernieciskuma, noklusēšanas, bet jaunākā paaudze to vienkārši nesaprot.”
Savukārt rakstnieka loma Oksanenai šķiet ļoti skaidra: “Rakstnieka uzdevums ir skaļi pateikt to, ko viņš zina, to, kam viņš tic. Rakstnieks ir politiska būtne – viņš izvēlas rakursu, pusi, kurā nostāties, kuras vārdā runāt, viņš izvēlas vārdus. Zinu, ka ir rakstnieki, kuri uzsver, ka viņi stāv pāri politikai, bet neticu, ka tas tiešām iespējams.”
