Rakstnieks ir politiska būtne. Saruna ar Somijas igauņu rakstnieci Sofi Oksanenu 6
Rakstniece Sofi Oksanena uz interviju viesnīcas “Radisson SAS Hotel Daugava” kafejnīcā nokāpj, kā arvien izskatīdamās satriecoši, un, kā dzirdēts, gandrīz kā arvien – ar teju pusstundas kavēšanos. Tā kā intervijai atlikušais laiks nedaudz par īsu, lai taptu pilna apmēra intervija, piedāvāju portretinterviju ar iestarpinājumiem.
Rakstniece ir atsaucīga, labā omā, uz jautājumiem atbild īsiem, koncentrētiem teikumiem, bet izsmeļoši. Uz visiem, tikai ne tiem, kas saistīti ar radošo procesu vai pašreizējām iecerēm. Oksanena nesaka “mēs” ne par somiem, ne igauņiem, bet fuksijkrāsas blūzes atloku rotā piespraude – lentes pušķītis Igaunijas karoga krāsā, tam vidū – senlaicīga sievietes fotogrāfija. Sievietes seja izskatās pazīstama, tomēr nevar izslēgt līdzību ar kādu rakstnieces radinieci, tādēļ jautāju par attēlā redzamo, un noskaidrojas, ka neesmu kļūdījusies, – tā ir Lidija Koidula, Igaunijas nacionālās atmodas laika dzejniece un rakstniece, viena no pirmajām sievietēm Igaunijas literatūrā.
– Jums patīk viņas daiļrade?
S. Oksanena: – Jā, man patīk viņas dzeja. Taču vēl svarīgāk, ka viņa bija viena no pirmajām igauņu rakstniecēm. Atšķirībā no daudzām citām tautām Igaunijā 19. gadsimta nogalē literatūrā ienāca daudz sieviešu un ar spēcīgiem darbiem. Esmu pārliecināta, ka tas atstājis iespaidu arī uz tālāko igauņu literatūras attīstību.
– Jums ir gan igauņu, gan somu saknes. Kā pati vairāk jūtaties?
– Es sevi uzskatu par Somijas igaunieti.
– Bet rakstāt somiski?
– Jā, bet tas ir normāli. Somu valodā es ieguvu izglītību. Autori lielākoties raksta valodā, kurā mācījušies skolā. Tā ir postkoloniālisma literatūras īpatnība, labi redzama daudzo tautību autoros, kuri raksta angliski.
