Cik ilgi rakstījāt “Pēdējo lapzemieti”? 0
Apmēram 20 gadus tiku rakstījis rakstus un reportāžas par Lapzemi, taču tolaik man ne prātā nenāca, ka varētu sacerēt detektīvromānu. 2004. gadā laikrakstam “Libération” veidoju reportāžu sēriju par ziemeļbriežu policistiem. Izveidoju par šo policiju arī dokumentālu filmu, ko Francijā izrādīja 2008. gadā. Ziemeļbriežu policistu dzīve tālajos ziemeļos mani fascinēja, biju saklausījies papilnam dažādu nostāstu, izturēšanos pret sāmiem kā mazvērtīgāku tautu izjutu kā netaisnību. Sākumā man bija doma rakstīt hroniku, taču tad pārdomāju. Detektīvromāns kļuva par likumsakarīgu un oriģinālu veidu, kā to visu pavēstīt citiem.
Lasot nojaušams, ka jums ir plašas zināšanas par šo reģionu, tā kultūru, vēsturi un iedzīvotājiem…
Interesanti, ka romānu ir lasījuši arī mani zviedru, norvēģu un sāmu draugi un paziņas. Viņi visi to vērtē atzinīgi. Starp citu, nesen biju uzaicināts paviesoties Hamerfestā – pilsētā, kurā notiek otrā romāna darbība. Grāmatā tiek nogalināts pilsētas mērs, tāpēc norvēģu žurnālisti man par to uzdeva daudz jautājumu – kā tad tā, kāpēc es esot nomaitājis pilsētas galvu, kurš patiesībā ir sabiedrībā ļoti iemīļots! Uz tikšanos bibliotēkā atnāca arī pats mērs. Arī viņš bija lasījis manu darbu, labi par to izteicās un… piešķīra man Hamerfestas goda pilsoņa titulu! Lasot manus romānus, daudzi atzīst – jūtams, ka pamatā ir nopietna faktu un dokumentu izpēte. Sevišķi patīkami, ka arī tālo ziemeļu iedzīvotāji novērtē manus romānus un, būdami inteliģenti ļaudis, saprot, ka atļaujos brīvi interpretēt dažus faktus.
Vai var teikt, ka vēl viena atšķirība rakstnieka un žurnālista darbā ir saskarsme ar lasītāju?
Tieši tā! Rakstīdams laikrakstiem, savu rakstu lasītājus nemaz neredzēju, bet romānu sakarā gan Francijā, gan citās valstīs esmu aicināts uz neskaitāmām tikšanās reizēm lasītavās un bibliotēkās, kā arī uz literatūras festivāliem.
Francūzis, kurš kļuvis par Lapzemes speciālistu, ir diezgan eksotisks savienojums!
Tas šķiet savādi arī zviedriem un frančiem. Tāds grūti identificējams objekts.
Sarežģīts uzdevums arī izdevējiem – ierindot starp tik ļoti populārajiem skandināvu kriminālromānu autoriem jūs īsti nevar, kaut gan dzīvojat un strādājat Skandināvijā.
Es teiktu, ka tā ir izdevēju un grāmatu tirgotāju problēma. Pats sev šādus jautājumus par piederību neuzdodu, rakstu sava prieka pēc. Atceros, ka tad, kad sarakstīju savu pirmo dokumentālo grāmatu “Viltvārdis”, izdevēja teica – šis stāsts ir pilnīgi neticams, tev vajadzētu to pārvērst par romānu, citādi grāmatu tirgotāji nezinās, uz kura – vēstures, dokumentālo darbu vai piedzīvojumu stāstu – galdiņa veikalā to nolikt. Toreiz atbildēju, ka neesmu romānu rakstnieks un ka tas nebūtu godīgi attieksmē pret vēstījumā aprakstīto cilvēku: viņa dzīve jau tāpat bija pietiekami trauksmaina, lai vēl kaut ko pierakstītu klāt. Manā uztverē tā būtu nodevība pret šo vīru, kura dzīvi biju pētījis trīs gadu garumā. Kā grāmatu pārdot, bija mārketinga speciālistu, ne mans jautājums! Arī par manu pirmo romānu līdzīgi jautājumi bija kādam zviedru izdevējam – kā tevi pārdot, jo tu esi francūzis, kurš raksta par Zviedriju kā zviedrs… Bet man nudien nospļauties, kā manus darbus klasificē.
Vai tagad jūs savā pirmajā romānā kaut ko mainītu?
Neesmu to pārlasījis, jo līdz ar tā uzrakstīšanu mani it kā vilnis būtu aiznesis – sāku saņemt ielūgumus, braukāju pa Franciju un citām zemēm, tas viss bija tik negaidīti. Joprojām to izbaudu. Man nav tādu pārdomu par pirmo romānu, jo domās jau esmu nākamajā. Man nav īsti raksturīgi lūkoties atpakaļ. Un ir jau arī citi plāni – strādāju pie vēsturiska romāna, veidoju dokumentālu filmu televīzijai, piedalos komiksa tapšanā, rakstu rakstus.
