Rakstnieks ar žurnālista zīmogu pierē 0
Baisa slepkavība un mistiska zādzība, ziemeļbriežu ganu savstarpējās nesaskaņas, sāmu vēstures atspulgi gan sabiedrības ikdienā, gan politiskajās cīņās, pūliņi atrast zelta dzīslu tālo ziemeļu skarbajā ainavā – šie notikumi meistarīgi savīti intriģējošajā detektīvromānā “Pēdējais lapzemietis”, ko nule laidusi klajā izdevniecība “Lauku avīze”. Autors ir franču žurnālists Olivjē Triks, kurš jau vairāk nekā 20 gadus kopā ar ģimeni dzīvo Stokholmā un kā neatkarīgais korespondents franču laikrakstiem raksta par notikumiem Skandināvijā un Baltijā.
Kas tagad esat vairāk – žurnālists vai rakstnieks?
O. Triks: Kad notiek tikšanās ar lasītājiem, mani joprojām iepazīstina kā ar laikraksta “Le Monde” korespondentu, it kā man uz pieres būtu zīmogs “žurnālists”. Taču līdz ar mana pirmā romāna iznākšanu, kas Francijā tika ļoti labi uzņemts, un tam sekojušajiem turpinājumiem žurnālistikai atlika arvien mazāk laika. Tomēr esmu saglabājis sadarbību ar laikrakstu “Le Monde”. Man tas ir ļoti svarīgi – dievinu žurnālista darbu, tā ir mana kaislība kopš pusaudža gadiem.
Vai var salīdzināt rakstīšanu žurnālistikā un romānu rakstnieka darbu?
Francijas ziņu žurnālistikā ir ļoti striktas tradīcijas, jāraksta diezgan sausā stilā, no literatūras tur faktiski nekā nav, tikai fakti. Rakstniecībā nav nepieciešamības darboties tikai ar faktiem, kaut gan manos romānos to ir daudz. Tomēr svarīgākais ir stāsts. Ja stāstījuma un tēlu konsekvencei būs nepieciešams, faktus es sagrozīšu! Un iejušanās tēlos – tas ir kaut kas pasakains! Man tas bija liels atklājums, ka varu saviem personāžiem likt dzīvot tā, kā vēlos, kas žurnālistikā taču nav iedomājams.
“Pēdējais lapzemietis” gan nav pirmā grāmata, ko esat sarakstījis.
Pirms tam jau biju sarakstījis divas grāmatas, taču tās bija tieši saistītas ar manu darbu žurnālistikā. Dokumentālā darba “Viltvārdis” (“L’Imposteur”, 2006) darbība, starp citu, notiek arī Baltijā. Tas vēsta par kādu franču apakšpulkvedi, kurš bija nonācis gulagā un no turienes aizbēga. Otro grāmatu – “Pēdējā ieniršana” (“La Dernière Plongée”, 2008) – sarakstīju kopā ar kolēģi un draugu Frederiku Vasoru. Tā balstās pamatīgos pētījumos un sarakstīta vēstījuma žurnālistikas manierē, kas radusies Amerikā un kļūst arvien populārāka arī Francijā. Tas ir stāstījums par Ziemeļjūras nirējiem, kuri 60. gados strādāja naftas rūpniecībā. Tajā laikā viņi veica dziļāko iegremdēšanos pasaulē – pat 150 metru dzelmē, lai remontētu dažādas iekārtas. Šis darbs smagi iedragāja nirēju veselību, bija daudz ievainoto, daudzi gāja bojā. Izrādījās, ka Norvēģijas varas iestādes un naftas kompāniju vadība daļu riska apzinājās, bet to slēpa. Veicot neatkarīgu izmeklēšanu, divi bijušie nirēji to uzzināja. Sekoja skandāls, par ko vispirms rakstīju Francijas laikrakstam “Libération”, bet tad veidoju dokumentālo filmu. Tikai pēc tam sarakstījām grāmatu. Starp citu, pētījumus par nirējiem daļēji izmantoju arī savā otrajā kriminālromānā, kas ir “Pēdējā lapzemieša” turpinājums – “Vilka šaurums” (“Le Détroit du Loup”, 2014). Ir arī trešā daļa.
