“Rakstnieki, kas nāca pēc Skujiņa, visi kā viens atzinuši, ka ir mācījušies no viņa!” Rakstnieks, kurš izmainīja Latvijas literatūru 0
Aija Kaukule, Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Otrdien, 29. martā, 95 gadu vecumā mūžībā devies viens no latviešu literatūras nozīmīgākajiem autoriem, izcilais rakstnieks, esejists un scenāriju autors Zigmunds Skujiņš.
“Zigmunds Skujiņš ir viens no mūsu galvenajiem, lielākajiem rakstniekiem, cilvēks, kurš nesa rakstnieka vārdu tā vispatiesākajā nozīmē,” tā “Latvijas Avīzei” neilgi pēc rakstnieka aiziešanas teic viņa vienaudze, dzejniece, prozaiķe un tulkotāja Daina Avotiņa, kura, tāpat kā Zigmunds Skujiņš, dzimusi 1926. gadā. “No visiem, kas bija tādā vecumā, bijām palikuši tikai mēs divi,” teic D. Avotiņa.
“Zigmundam Skujiņam ir nenovērtējami liela nozīme latviešu literatūrā. Viņš ir ar tikpat lielu svaru kā, piemēram, Regīna Ezera. Varu teikt – tie rakstnieki, kas nāca pēc viņa, visi kā viens atzinuši, ka ir mācījušies no viņa. Man ļoti žēl, ka viņš nesagaidīja vasaru. Nesen uzzināju, ka viņš dzīvo netālu no manis, bija pat doma par satikšanos, kādreiz arī solījāmies rakstīt viens otram, bet dažādu iemeslu pēc tas nenotika. Zigmunds kā rakstnieks bija izcils, bet kā cilvēks – nereti ļoti skumjš. Tagad viņš ir mierā…”
Rakstnieks mācījies Spilves pamatskolā, Rīgas Valsts tehnikuma Ēku celtniecības nodaļā, Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā un Raiņa vakara vidusskolā. Iesaukts vācu armijā, kurā, kā pats atzinis, ne reizes neesot izšāvis uz cilvēku, tad bēdzis atpakaļ uz Latviju.
Strādājis laikrakstos “Padomju Jaunatne” un “Dadzis”, bijis PSRS Rakstnieku savienības valdes loceklis, arī žurnāla “Karogs” redakcijas kolēģijas loceklis. Z. Skujiņš aktīvi darbojās Latvijas neatkarības atjaunošanas laika procesos, piedalījās Latvijas Kultūras fonda dibināšanā. Līdzās citiem apbalvojumiem rakstnieks saņēmis arī Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu latviešu prozā, viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
“Viens no izcilākajiem un populārākajiem 20. gs. otrās puses latviešu rakstniekiem, kura darbi jau 50. gadu otrajā pusē atjaunoja saikni ar neatkarības perioda latviešu literatūru,” par rakstnieku Nacionālajā enciklopēdijā raksta literatūrzinātnieks un Zigmunda Skujiņa rakstu sastādītājs Jānis Oga.
Viņš norādījis, ka gan daiļliteratūrā, gan publicistikā un sabiedriskajā darbā Z. Skujiņš aicinājis noticēt tautas spēkam, izzināt latviešu tautas, Latvijas, Rīgas vēsturi, tautai nozīmīgas personības, vērtības un tradīcijas, sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu.
“Kā viens no izcilākajiem prozistiem un latviešu stāsta un noveles meistariem 60.–70. gadu mijā Z. Skujiņš radikāli mainījis latviešu prozas kopainu un aizsāka latviešu moderno prozu, 80. un 90. gados radījis izcilus romānus un laikabiedru portretējumus,” paudis J. Oga. No Z. Skujiņa literārajiem darbiem pazīstamākie ir romāni “Kolumba mazdēli” (1961), “Kailums” (1970), “Gulta ar zelta kāju” (1984) un “Miesas krāsas domino” (1999), arī scenārijs Leonīda Leimaņa filmai “Šķēps un roze”.
Neilgi pēc rakstnieka aiziešanas viņa kolēģis, rakstnieks Ēriks Hānbergs “Latvijas Avīzei” raksturo Zigmunda Skujiņa veikumu: “Jebkurā tekstā, mazītiņā un lieldarbos, katrs teikums apbrīnojami izauklēts valodas šūpulī un uzrunā lasītāju svaigi jo svaigi kā rīta rasas dzidrums.”
“Man liekas, visu mūžu Skujiņš raksta vienu un to pašu garum garo romānu par latviešiem, kādi mēs esam un kādi varētu būt, kā ar mums manipulē daba un vara. Skujiņš to dara krāsaini, it kā gleznodams,” tā rakstnieka 90. jubilejas reizē viņa meita, tekstilmāksliniece Inga Liepiņa teica “Latvijas Avīzei”.
Tikām rakstniece un Zigmunda Skujiņa līdzgaitniece Lija Brīdaka, atminoties rakstnieku, atsaucas uz viņa paša teikto: “Latvija man ir viss, bez tā citam nebūtu nozīmes. Esmu pārdzīvojis gan tuvas nāves iespējas, gan veiksmes un slavas uzlidojumus, gan neaizmirstamu sirds jūtu piepildījumu, bet galvenais tomēr paliek: vai esi darījis visu, ko varējis. Uzskatu, ka esmu tā dzīvojis.”
