Rakstnieces Monikas Zīles receptes: rauga mīklas pīrādziņi, kas izdodas vienmēr un jāņogu debesmannā! 1
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ātri pagatavojami un vienkārši ēdieni ir Monikas Zīles iecienīto recepšu sarakstā gan pašas virtuvē, gan romānu lappusēs. Jaunākais rakstnieces daiļdarbs “Vientuļo spīganu dārzs” veltīts mīlestības līkločiem, tomēr pa vidu jūtu dzīvei gadās arī kāds praktisks padoms, piemēram, kā izcept sulīgas kotletes, bet grāmatas vāks debesmannas krāsā tā vien mudina uzkult kādu īsti vasarīgu saldēdienu.
Nupat atgriezusies no viesošanās pie radiem Viesītē, Monika liek galdā jāņogu ievārījuma burciņu, ko atceļā iedāvinājusi meitas Baibas vīramāte Svetlana. Ziemas krājumu viņai vēl pilni plaukti, jo jaunajiem tagad citi paradumi, zaptes vairs nav lielā cieņā. Toties debesmannai jāņogas ar cukuru būs īsti reizē. Recepte aizgūta no draudzenes un pašas pilnveidota, līdz iegūtas pareizās sastāvdaļu proporcijas.
Rakstnieces grāmatplauktā daudz pavārgrāmatu, ko viņa pieskaita nomierinošajai literatūrai – kad pašas dzīvē nākuši smagi periodi un sliktās domas tā vien pa galvu maisījušās, paņēmusi kādu recepšu krājumu un ienirusi brīnumainajā kulinārijas pasaulē.
Ciemakukulī – slaveno pīrādziņu recepte
Ciemos Monika nebraucot tukšām rokām – allaž līdzi kāda laba recepte savulaik no savas pieredzes vai “Gudrajām saimniecēm” – savulaik lasītāju iecienītas sadaļas par godu saimniecēm žurnālā “Mājas Viesis”. Viesītē šoreiz sacepušas pīrādziņus un smalkmaizītes no rauga mīklas, kas gatavota pēc īpaša paņēmiena. “Kur receptei aug kājas, grūti pateikt, varbūt pat Kaucmindē*, bet es to noskatīju no paziņas un sevi varu saukt par izplatītāju. Pirms pāris gadiem pat ierakstīju savā feisbuka lapā un, ko domājat, to nošēroja ap divi tūkstoši cilvēku!” Recepte bijusi kā atpestīšana pēc neskaitāmām akmenscieto pīrāgu reizēm un miltiem piebārstītās virtuves.
Uz Viesīti aizvedusi arī sulīga cepeša noslēpumu. “Mūždien tas sanāca pasauss, taču no godu saimniecēm uzzināju, ka iepriekš gaļa diennakti jānotur marinādē, ko savāra no sāls, cukura un garšvielām un atdzesē. Gaļu cep 120°C temperatūrā apmēram trīs stundas. Ļoti labi sanāk cūkas kakla karbonāde.”
Par pavārmākslu viņai patīk gan rakstīt, gan runāt. “Latvijas Avīzē”, kurā savulaik strādājusi par galvenās redaktores vietnieci, vēl šodien klīst pastāsti par Monikas kulinārajām sarunām. Ja bija ieplānots garāks brauciens uz izdevniecības rīkotajiem grāmatu svētkiem un par šoferi norīkots Dainis Pūga – aizrautīgs mednieks un prasmīgs pavārs –, līdzbraucējiem pieteica nedoties ceļā tukšā dūšā, jo Monika un Dainis visu ceļu runās tikai par ēdieniem, kas nepaēdušam cilvēkam var kļūt par mokošu pārbaudījumu. Kulinārijas temats, kā atzīst viņas jaunā romāna varone Olimpija, vienmēr noder arī gadījumos, kad valodas aizgājušas nedrošākus ceļus.
Latgales pieticīgā murcovka
“Ja šodien man kāds laucinieks sūdzas, ka dzīvo badā, es ar šo cilvēku vairs nevēlos sarunāties,” strikti nosaka rakstniece, kad uzsākam sarunu par viņas bērnības laiku un kulināro mantojumu Latgalē. Ar vienu vārdu “pieticība” varot raksturot dzīvi smagajos pēckara apstākļos, kad cilvēkiem atņēma zemi, lopus un tehniku, sadzina kolhozos un lika iet darbā par kapeikām. Māte bijusi vienīgā ģimenes apgādniece, taču, čakli strādājot, nav varējusi gada laikā nopelnīt pat 10 rubļus. No bada glābis pašu zemes pleķītis, ko okupācijas vara atstājusi pushektāra lielumā, govs, vistas un cūciņa, taču arī no kustoņu labumiem lielāko daļu nācās nodot kopējā katlā. “Ar visu lielo pieticību, kādā dzīvojām, neatceros, ka es, mamma un vecāmamma būtu dzīvojušas badā. Ar vienu cūciņu iztikām visu gadu. Nebija jau kā tai teicienā – gaļu ēda un taukus nodzērās –, bet sālīts speķis mums bija un vecātēva būvētajā pagrabā kā likums ziemai tika sagādāti skābēti kāposti, sēnes, sālīti gurķi, svaigi dārzeņi – kartupeļi, bietes, kāļi, burkāni,” atceras Monika. Skābēto kāpostu garša viņai vēl tagad atmiņā, gatavojuši kā parasti ar sāli un ķimenēm, taču trešdaļā muciņas salikta viena kārta nelielu, nesašķēpelētu kāpostgalviņu. Ap ziemas beigām, kad lielākā daļa kāpostu bija apēsti, pienāca kārta galviņām – tās bijušas caurspīdīgas, trauslas, kraukšķīgas un tik gardi skābas, ka pat tagad siekalas mutē saskrienot. Vēlākos gados, kad pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, tik labus kāpostus nav izdevies atrast. Matīsa tirgū pārdevējas īgņojušās, ka viņai jau neviens nevarot pa prātam ieskābēt.
Virtuvē saimniekojusi vecāmamma, mazmeitai apgūt viņas prasmes nesanāca vaļas – tolaik bija jāstrādā arī bērniem, un meitēns, kā bija kaut cik paaudzies, likts pie ravēšanas. Visbiežāk galdā celti kartupeļi, kas labākai garšai apkaisīti ar diļļu sēklām, tomēr ēdienkarte nav bijusi vienveidīga. Palaikam ēduši rīvētu kartupeļu, sīpolu un speķa sacepumu jeb babku, ko kurzemnieki sauc par kugeli, vasarās jaunajiem kartupelīšiem lika klāt sviesta un biezpiena kārtojumu, saldskābam strebeklim vecāmamma noraudzējusi biešu kvasu ar maizes garoziņām. Vēl mūsdienās Monika šad un tad pagatavojot Latgales murcovku – mazos gabaliņos sagrieztu apsālītu rupjmaizi, sasmalcinātu sīpolu, kas pārlieti ar ūdenī atjauktu linsēklu eļļu ar sāli. “Tas bija nabagu un cietumnieku ēdiens, bet man garšo joprojām.”
Dzīve kā ķēķis
Viens no Monikas Zīles mīļvārdiem ir ķēķis, jaunajā romānā svarīga darbības vieta, kur notiek sieviešu sarunas, ir ķēķis jeb virtuve. “Arī citās dzīves jomās rodami virtuves elementi – dažādu komponentu savienošana, temperatūras uzturēšana, piemēram, sarunā, vai cik ilgi kādu notikumu “cept”, “marinēt” vai palaist gaisā “svaigu”,” viņa spriež. Atmiņā esot kāds gadījums no laika, kad vīram sašutusi stāstījusi par kādu paziņu pāri, kas gatavojies šķirties, – padomju iekārtā tā nebija ierasta lieta. “Bet ko tu gribi, viņu mājās taču nekad nesmaržoja pēc kaut kā garšīga!” viņš atbildējis. Lai cik trūcīga dzīve bijusi Latgalē, tur vienmēr virtuvē smaržoja pēc ēdiena, tāpat pie vīramātes Kurzemē, gan pašas mājā virtuve allaž bijusi viena no omulīgākajām un jauku sarunu piepildītām vietām. Pēdējos gados gan tik daudz pa ķēķi vairs nesanāk ņemties, jo gadskaitlis un veselība liek sevi manīt, bet kaut ko vienkāršu jau pagatavo – izvāra zupu vai izšmorē pēc pašas radītas receptes gaļas, burkānu, kāļu, žāvētu plūmju un aprikožu sautējumu. Ja veikalā gadās svaigs lasis par zemāku cenu, uztaisa mazsālītu, to nu varot ēst kaut vai visās trīs ēdienreizēs.
Nākamgad rakstniecei apaļā 80 gadu jubileja – īstais laiks savas dzīves aprakstam. “Tas nebūs kā romāns, bet atmiņas ar nosaukumu “Nakts grāmata”. Dzīvoju pirmajā stāvā. Zem manas guļamistabas loga cilvēki naktī mēdz apstāties, un tur notiek viss kaut kas – attiecību skaidrošana, mīlēšanās un ķīvēšanās, bērniem sagribas čurāt, pāris grib šķirties, reiz pamodos no sauciena – Anna, es tevi gribu! Un tālumā atskan – bet es tevi ne! Pēc tādiem uztraukumiem jau uzreiz neaizmigsi, tad sāku atcerēties savas dzīves epizodes, vēlāk pierakstu, nupat ir diezgan daudz teksta sakrājies.” Gan jau pa vidu naksnīgām piezīmēm un mīlas drāmām Monikas Zīles grāmatā atradīsies vieta arī ķēķa atmiņām.
Monikas padomi
* Nelejiet klāt aukstu ūdeni karstam virumam, ko gatavojat uz uguns. Ūdenim jābūt ēdiena temperatūrā. Tas attiecas gan uz sautējumiem, gan zupām, kad tie jāpapildina vai jāatšķaida.
* Zupā sagrieztu kartupeļu vietā labāk izvāriet veselus kartupeļus un, kad tie mīksti, saspaidiet ar dakšiņu un iemaisiet, tā iegūstot tumīgumu.
* Ja vēlaties izmantot ievārījumu pildījumiem maizītēs, pīrādziņos u. c., samaisiet to ar kartupeļu miltiem, masa būs biezāka un netecēs laukā.
Receptes
Jāņogu debesmanna – vienkārši un gardi
Sastāvdaļas:
0,5 l jāņogu ievārījuma, atšķaidīta ar ūdeni (ievārījuma vietā var izmantot svaigas, sablendētas ogas vai sulu), 3–3,5 ēdamk. ar nelielu kaudzīti mannas.
Gatavošana:
Uzkarsē ievārījumu, kas atšķaidīts ar ūdeni, gandrīz līdz vārīšanai un, lēnām maisot, pieber mannu. Pastāvīgi maisot, masu vāra, kamēr putraimi uzbriest. Iegūto masu atdzesē līdz aptuveni 30° C temperatūrai, ja saldo vajag pagatavot ātrāk, trauku ievieto auksta ūdens peldē.
Masu uzputo, pakāpeniski palielinot apgriezienus, līdz tā kļūst gaiša un gaisīga.
Pasniedz ar aukstu pienu.
Rauga mīklas pīrādziņi – izdodas vienmēr
Sastāvdaļas:
Mīklai: 250 ml piena, 3 ēdk. cukura, 1 nepilna tējk. sāls, 30–40 g presētā rauga (var lietot arī sauso), 180 g sviesta (var izmantot pusi uz pusi sviestu un margarīnu), 2 ēdamk. eļļas, 600 g miltu.
Pildījumam: ap 350 g žāvēta cauraudzīša, 1 sīpols, nedaudz Svanetijas sāls un maltu melno piparu.
Apsmērēšanai: 1 ola, mazliet ķimeņu.
Gatavošana
Uzsilda pienu un iemaisa tajā 3 ēdamk. cukura, nepilnu tējk. sāls un izšķīdina raugu. Jāievēro, lai piens nav par karstu, kas neļautu raugam rūgt. Izkausē sviestu un pievieno piena maisījumam. Masā iemaisa miltus, pielej eļļu un samaisa ar karoti, pēc tam ar rokām, līdz mīkla kļūst atsperīga un vairs nelīp ne pie bļodas, ne rokām. Mīklu liek apmēram uz 20 līdz 30 min ledusskapī, lai uzrūgst.
Kamēr mīkla rūgst, gatavo pildījumu – sagriež gabaliņos cauraudzi, sasmalcina sīpolu un samaisa, pieberot sāli un piparus.
Izņem uzrūgušo mīklu no ledusskapja, daļu no tās izrullē apaļā formā un sagriež vienādos trīsstūra segmentos. Katrai daļai uz platākā gala liek pildījumu, sarullē virzienā uz šauro galu, liek uz plāts ar “deguntiņu” uz leju, apsmērē ar sakultu olu un uzkaisa nedaudz ķimeņu. Liek iepriekš sakarsētā cepeškrāšnī 200 °C temperatūrā un cep, līdz zeltaini brūni.
Pīrāgus var veidot ierastā formā.
Mīkla der picu pamatnei, no tās var gatavot plātsmaizes un smalkmaizītes, piemēram, kanēļmaizītes vai magoņmaizītes. Izrullē mīklu garenā strēmelē, apsmērē ar olu, uzkaisa kanēļa vai magoņu un cukura maisījumu un sarullē. Sagriež daļās, liek plakaniski uz plāts un apsmērē ar olu.
Mīklu var uzglabāt saldētavā.
