Rakstniece Rasa Dmuhovskiene: “Veiksmīgu bērnu grāmatu var uzrakstīt ikviens” 0
Gunta Apse, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”.
Šovasar izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi lietuviešu bērnu grāmatu rakstnieces Rasas Dmuhovskienes sarakstītā grāmata “Skudriņa Kāpēcīte. 2. grāmata”, kā arī aizraujošs Skolēnu kalendārs 2021. gadam, piedāvājot faktus un ilustrācijas no šīs grāmatas.
Negaidīti uznākusī Covid-19 krīze ne tikai izmainīja mūsu dienas kārtību, bet arī pavēra jaunas iespējas. Mums bija vairāk brīva laika, ko pavadīt mājās kopā ar bērniem, varējām pārlasīt mājās esošās pasaku grāmatas. Varbūt kādam ienāca prātā – kā būtu pamēģināt uzrakstīt grāmatu bērniem? Vai tas ir tik vienkārši?
Rasas Dmuhovskienes pirmā bērnu grāmata “Skudriņa Kāpēcīte” ir ierindojusies visvairāk tulkoto lietuviešu bērnu grāmatu TOP 10, nu tai latviski izdots arī turpinājums, bet rakstniece atklāj – top jau trešā grāmata šajā sērijā. Sarunā autore stāsta par to, kā top bērnu grāmatas.
Vai taisnība, ka uzrakstīt grāmatu bērniem var visi? Varbūt tomēr vajadzīgas kādas īpašas spējas?
Mēs visi esam bijuši bērni. Tāpat mēs visi pazīstam bērnus. Tāpēc es domāju, ka bērnu grāmatu var uzrakstīt visi. Bērnībā man pat sapņos nerādījās, ka būšu rakstniece, turklāt skolā man ne visai labi veicās lietuviešu valodā. Rakstot vissvarīgākais ir izprast bērnu intereses, mīlēt tos, pievērst uzmanību tam, kā viņi dzīvo, spēt radīt interesi mazajos lasītājos.
Kā radās ideja uzrakstīt bērnu grāmatu?
Jau trīsdesmit gadus strādāju bērnudārzā par audzinātāju. Parasti pirms pusdienas miega es lasīju citu autoru pasakas. Nereti bērni lūdza pastāstīt arī manis izdomātu pasaku. Tad bez sagatavošanās kaut ko sacerēju, bieži pasakas veidošanā iesaistīju arī bērnus. Kas tagad notiks? Kurš kuru satiks? Un sākās jautrība. Paši bērni ir vislielākie ideju ģeneratori. Viņi savērpj sižetus, uzdod ļoti daudz jautājumu, uz kuriem man ne vienmēr ir atbildes. Nācās atjautīgi izgrozīties, pabeigt pasaku ar nelielu intrigu. Tad jau nākamajā dienā, kad biju sagatavojusies, pastāstīju bērniem daudz interesantu faktu: par gliemežu zobiem, par zirnekļa tīklu, ķirzakas asti, kas spēj ataugt. Tā arī radās ideja to visu ielikt grāmatā.
Interesanti ir arī tas, ka vispirms parādījās audioieraksts, nevis iespiesta grāmata. Visu dienu strādājot ar bērniem, sanāk daudz runāt. Spēlējoties bērni trokšņo, visi grib saņemt uzmanību. Dažkārt no runāšanas esi aizsmacis, un vēl nākas stāstīt pasaku pirms pusdienas miega. Sākumā mēģināju pasakas saīsināt, bet bērniem tas nepatika. Lūk, tad arī radās ideja pasakas ierakstīt un tās atskaņot bērniem.
Pastāstīju par savu ideju draudzenei. Viņa man teica: “Klau, manam dēlam ir ierakstu studija, viņi ar sievu jau sen domāja kaut ko tādu ierakstīt.” Es biju gatava vienkārši ieskaņot pasaku ar savu balsi, bet ierakstu studijas īpašnieks Vītenis Micevičs piedāvāja izdarīt to profesionāli. Tā radās pirmā grāmata “Skudriņa Kāpēcīte”, kas iznāca kompaktdiskā.
No kurienes radās grāmatas varone – Skudriņa Kāpēcīte?
Bērnudārzā bērni ir visur – kā skudriņas, bet es viena – kā skudru mamma. Kāpēcīšu vecuma bērni uzdod neskaitāmus jautājumus. Tā arī piedzima Skudriņa Kāpēcīte.
Kā rakstāma bērnu grāmata? Kādu padomu varat dot iesācējiem rakstniekiem?
Rakstot es it kā skatos animācijas filmu. Aizveru acis un redzu, kā skudriņa bēg, kaut kur aizķeras, kājiņas saliecas. Vispirms noskatos “filmiņu”, tad visu aprakstu.
Ir dienas, kad ideju nav un “filmiņu” neredzu. Nerakstās un viss.
Reiz izdevniecības “Flintas” vadītājs Siksts Ridzevičs man jautāja, ko rakstu, kā man iet. Es atbildēju: “Neko, jo nav nekādu ideju.” Tad sekoja viņa zelta vārdi: “Raksti. Nav svarīgi, ko. Palabot var vienmēr.” Un patiešām, dažreiz uzrakstu vien: “Meža pļaviņā dzīvoja…Tas satika…Viņiem abiem patika…” Nākamajā dienā jau izdomāju pasakas personāžus. Un pēc tam jau kaut kādā veidā parādās idejas.
Kad pasaka uzrakstīta, vienmēr to izlasu priekšā bērniem. Mēs, pieaugušie, mēdzam daudz rakstīt. Mums patīk aprakstīt tēlus. Piemēram, cik skaisti var aprakstīt saulrietu, kad skudriņa sēž uz lapas un jūsmo par norietošo sauli, kas iekrāso mežu sarkanā krāsā. Vai bērniem tas patiks? Lasu un redzu, ka bērni jau kļuvuši nemierīgi un sāk plūkties savā starpā. Tātad viņiem nav interesanti. Bez žēlastības tādu vietu svītroju ārā, kaut pašai tā ļoti patikusi. Vajadzīga darbība. Skudriņa aizķērās, paklupa, iekliedzās… Un bērni apklust. Esmu atgriezusi viņu uzmanību.
Vēl svarīgi savu gara darbu vairākas reizes izlasīt skaļi. Ticiet man, skaļi lasot, teksts neskan tikpat labi, kā izskatās uzrakstīts. Nebaidieties svītrot.
Varu droši teikt, ka viens no svarīgākajiem faktoriem, lai rastos veiksmīga bērnu grāmata, ir cieša sadarbība ar mākslinieku ilustratoru. Viņš, izlasot grāmatu, redz savu “filmu”. Varbūt var rasties iespaidīga ilustrācija, kaut es neesmu neko par to rakstījusi. Tad mēs apspriežamies, diskutējam, strīdamies un radām. Ilustrators veido pasaku ar zīmējumiem, viņa “filmiņa” papildina manis izdomāto ideju.
Turklāt es nebaidos prasīt padomu. Šeit gribu pieminēt Giedri Mazurkevičieni, kura uzlabo manus tekstus ar retiem un interesantiem vārdiem. Tāpat pateicos redaktoram Raimondam Jurgaičam, kas komentē manus tekstus, piespēlē jaunas idejas, pavērsienus. Kas man nepatīk, to izsvītroju, kas patīk man un bērniem, to atstāju. Tā rodas bērnu grāmata.
Veiksmīgai grāmatai svarīgs labs ilustrators. Kā jūs viens otru atradāt?
Ļoti vienkārši, devos uz grāmatnīcu un izvēlējos grāmatas ar skaistām ilustrācijām. Izvēlējos piecas visskaistākās un apskatījos, kas tās ilustrējis. Četras no manis izvēlētajām grāmatām bija ilustrējis Gintars Jocjus. Piezvanīju Gintaram, bet viņš atrunājās, ka ir daudz darba. Neatlaidos. Tad viņš palūdza atsūtīt vienu pasaku. Un viņam patika. Viņš teica: “Ņemu, redzu galvā ilustrācijas.”
Kādas grāmatas interesē mūsdienu bērnu paaudzi?
Uzrakstīt grāmatu, kura patiktu dažādu vecumu bērniem, ir sarežģīts uzdevums.
Mūsdienu bērni mīl kustību, daudz notikumu, bet nemīl pamācīšanu un sprediķošanu.
Pasakai jābūt priecīgai, saistošai, piedzīvojumu pilnai. Tās ilustrācijām jābūt interesantām un krāsainām. Būtu jauki, ja dzīvespriecīgā lasāmviela reizē arī būtu izglītojoša. Mana skudriņa iepazīstina ar dažādiem dzīvnieku faktiem: kāpēc sienāzis sisina visu nakti, kāpēc spīd jāņtārpiņš, kāpēc vardes kurkst vai kāpēc bitei ir divi kuņģi.
Par daudz ko jāpadomā. Pirmo divu grāmatu pārdošanas rezultāti ir tiešām optimistiski. Šogad rakstu jau trešo “Skudriņas Kāpēcītes” daļu. Aicinu bērnus iepazīt vēl jaunus mazās Kāpēcītes piedzīvojumus. Grāmatām ir arī savs fanu pulks, organizējam daiļlasīšanas konkursus, bērni mācās no galvas deklamēt grāmatas fragmentus un atveidot grāmatas varoņus.
Kā izvēlējāties savu izdevniecību?
Kad grāmata jau bija uzrakstīta, literāri izrediģēta, uzzīmēta un samaketēta, vajadzēja izlemt, kas to izlaidīs. Varēju, protams, izlaist to pati par saviem līdzekļiem un mēģināt izplatīt, taču nolēmu šo darbu uzticēt profesionāļiem. Es izvēlējos bērnu grāmatu un žurnālu izdevniecību “Jūsų Flintas” un uzticēju tai izplatīšanu, jo izdevniecība ir izveidojusi attiecības ar Lietuvas tirdzniecības centriem un grāmatu veikaliem.
Izvēloties izdevniecību, man bija svarīgi, lai maniem varoņiem būtu iespēja paceļot pa pasauli. Man veicās – pirmā “Skudriņas Kāpēcītes” grāmata ir tulkota sešās valodās: latviešu, igauņu, somu, rumāņu, azerbaidžāņu un ķīniešu. Ja jūs zinātu, cik jauki ir saņemt pozitīvas atsauksmes ne vien no Lietuvas, bet arī no citu valstu mazajiem lasītājiem!
Ko jūs novēlētu tiem, kuri sapņo rakstīt bērnu grāmatu?
Noteikti rakstiet! Taču ir svarīgi to darīt ar mīlestību pret bērniem. Jūs zināt, ko domā jūsu bērni, kas viņiem patīk. Ja nezināt, sāciet ar to, ka uzklausiet bērnus. Viņi noteikti jums kaut ko izfantazēs – spēsiet tik pierakstīt idejas! Bet pēc tam ielieciet tās stāstā. Lasiet priekšā bērniem. Viņi to noteikti novērtēs. Varbūt pasaka vai pasaku grāmata ar laiku ieguls atvilktnē kā jauka bērnības atmiņa, bet varbūt iepriecinās ne vien jūsu valsts, bet visas pasaules bērnus. Vajag tikai ļoti gribēt, un jums izdosies.
