Rakstniece Dace Judina – Nīmane: “Ja Liktenis atkal un atkal atkārto mācībstundas, ir jāsaprot, kāpēc?” 0
Rakstniece, publiciste un dziesminiece Dace Judina – Nīmane ir cilvēks ar savu pasaules redzējumu – tā centrā ir cilvēks kā likumsakarīgs viņas dzimtas turpinājums, iemiesojot sevī pagātni, tās gaišās un arī – tumšās puses. “Rakstu cilvēkiem par cilvēkiem,” saka Dace, un, iespējams, tieši tādēļ viņas grāmatas ir starp grāmatnīcās un bibliotēkās pieprasītākajiem mūsdienu latviešu autoru darbiem.
Dace raksta teju neticamos tempos – šogad klajā nākušas divas grāmatas – “Tīrītājs” un “Uzraksti man… vakar”, bet rudenī lasītāji varēs sekot līdzi vēl vienam Annas Elizabetes šķetinātajam notikumu mezglam.
19. augustā Dace kopā ar dzīvesbiedru, komponistu Arturu Nīmani būs sastopami Rīgā, Vērmanes dārzā, lai runātu par saknēm, valodu, dzimtām un to skeletiem skapjos, kā arī lai izdziedātu abu mīļdziesmas. Sarunā klātesošs arī Artūrs.
Nesen paviesojos vairākās reģionu bibliotēkās, un visās kā vienā starp populārākajām latviešu literatūras grāmatām – Daces Judinas–Nīmanes darbi. Kā tu pati skaidro šo patikšanu?
Dace:/strong> Varbūt tāpēc, ka rakstu cilvēkiem par cilvēkiem. Par to, kas ar mums notiek. Reāli notiek. Par dzīvi, laiku un mums. Te ir zināms paradokss – par dokumentāliem notikumiem gadījies dzirdēt “dzīvē jau tā nenotiek”, kamēr fantastiski pastāstiņi tiek uzlūkoti ar “viss kā dzīvē!”. Visu radošo dzīvi esmu saistīta ar medijiem, prāvāku laika posmu – ar iekšlietu presi, pēdējos gados esmu neatkarīga publiciste un rakstniece. Mans zirdziņš arvien bijis cilvēki. Tagad daudz braucam pa Latviju – pie lasītājiem, ar literāri muzikālām programmām, dzimtu stāstu un interesantu cilvēku medībās. Tad dabū ļoti daudz dzirdēt un redzēt, tikai jāgrib. Un nu arvien biežāk gadās tā, ka stāsti atnāk paši – ir ļaudis, kuri vēlas, lai viņu piedzīvotais kalpotu citiem kā pieredze un brīdinājums.
Lasītāju iemīļotajā sērijā “Izmeklē Anna Elizabete” gada sākumā nāca klajā astotā grāmata – “Tīrītājs”, par kuru lasītāji un blogeri teikuši, ka tajā aprakstīti šā brīža notikumi. Kur smēlies iedvesmu šai, atklāti sakot, baisajai sabiedrības pašattīrīšanās idejai?
Dace: Vēsturē. Domu par sabiedrību, kas zināmā attīstības posmā sāk slīkt pati savos mēslos, attiecīgi – tajā sākas pašattīrīšanās process, formulējuši jau senie grieķi. Paraugoties pagātnē – vai gan kādas revolūcijas, okupācijas, represijas, kari, teritoriju un resursu pārdales sākušās tukšā vietā? Tam visam vienmēr ir bijis iemesls. Savtīgs. Labi saskatāms. Ja vien noņem rozā brilles. Mums cita bēda – mēs pārāk bieži negribam redzēt acīmredzamo. Kamēr ir par vēlu.
Šobrīd galvenais esot saglabāt kritisku domāšanu – vai tas vispār ir iespējams?
Dace: Tad jāsāk ar to, lai ikviens zinātu, kas tā “kritiskā domāšana” tāda ir. Diemžēl šobrīd ir cita tendence – “kritiskā komentēšana”. Visi par visu un visiem neatkarīgi no zināšanām un izpratnes. Bez argumentiem un faktiem, personīgi un personiski. Demokrātija un vārda brīvība.
Artūrs: Kolīdz dzīves līmenis noslīd zem cilvēciskā, kritiskā domāšana beidzas un sākas pārmetumi valstij, valdībai un pat līdzcilvēkiem, kuri nereti iesaka ko labu. Turklāt dažādiem slāņiem “cilvēciskais dzīves līmenis” ir dažāds, tāpēc arī ir nesaprašanās, piemēram, starp deputātiem un tautu.
Dace, šogad esi radoši ārkārtīgi ražīga – Jāņu priekšvakarā tika atvērts arī tavs jaunākais, ceturtais “Latvijas simtgades” cikla romāns “Uzraksti man… vakar”, turpinot dzimtu sāgu tēmu. Kādēļ esi izvēlējusies uz mūsu laikmetu, cilvēkiem, raudzīties caur dzimtu stāstiem – vai caur dzimtu, piederību ģimenei redzi vienīgo cilvēka identitātes veidošanas iespēju?
Dace: Visa sākums ir Mājas. Tēvs, Māte, Ģimene, Dzimta. Saknes. Ja nav sakņu, augam, lai cik skaistam, nav nākotnes. Tas ir viendienītis – noziedēs, nobirs un viss. Mūsu senči šajā ziņā bija daudz gudrāki – diviem cilvēkiem saejot kopā, viņu senči un senču senči tika pamatīgi vētīti, un nereti vecāki liedza dēlam vai meitai precēt iecerēto. Uz to var raudzīties divējādi – gan kā uz despotismu, gan – vēlmi pasargāt savu bērnu no tās, otrās, dzimtas kaitēm – fiziskām, psihiskām, mentālām. Mēs šajā ziņā esam pārāk vieglprātīgi – “tusojam”, ļaujamies, baudām, precamies, šķiramies, laižam pasaulē n–tos bērnus, nereti no vairākiem tēviem, atstājam tos glābējsilītēs, atdodam audžuģimenēs vai, tieši pretēji, adoptējam, nepadomājot, kādus nospiedumus katrs šāds solis atstāj nākamībā.
Un tad atliek tikai brīnīties – nez, no kā viņam (bērnam) tik briesmīgs raksturs, tik baisas tieksmes, tāds ļaunums?
Bet vai kāds ir izpētījis – kādas ir šī bērna, kādas ir katra mūsu saknes, kādus notikumus – labus un ļaunus – glabā mūsu dzimta, kādi skeleti grabinās mūsu pūralādēs? Tas nekur nepaliek. Tas pārdzimst.
Tieši tā, uzzinot savus nezināmos dzimtu, iepriekšējo paaudžu stāstus, nāk gaismā ne visai patīkamas lietas. Tur ir arī tie, kas nodeva, pārdeva. Kā sadzīvot un dzīvot tālāk ar šādu pagātni? Varbūt tomēr jāatsakās no idejas par tēvu grēku izpirkšanu septiņās paaudzēs?
Dace: Tas nav stāsts par grēku izpirkšanu, bet – zināšanu. Ja mēs nezinām, kas ar mūsu tuviniekiem noticis vai ko tie savulaik darījuši, mēs nevaram būt godīgi ne pret viņiem, ne pret sevi, kas ir vēl būtiskāk. Kāpēc vienās mājās ļaudis ir laimīgi, turpretī citās visus vajā likstas, nelaimes un nāve? Tātad – kaut kas nav noskaidrots, kaut kas nav izlabots, nav lūgta un saņemta piedošana, nav piedots un izlīdzināts. Ja Liktenis atkal un atkal atkārto savas mācībstundas, varbūt beidzot jāsaprot, kāpēc? Un mezgls jāatraisa. Citādi nākamās paaudzes (ja vien tādas būs) maksās vēl dārgāku cenu.
Artūrs: Mēs katrs esam visu mūsu senču summa. Manā mantojumā nonāk itin viss. Arī sliktais. Tāpat visos manos pēcnācējos katrā būs daļa manis. Mēs esam tie paši senči – gan fiziski ģenētiski, gan garīgi, ja akceptējam, ka vienas tautas ietvaros ir viens kopīgs tautas gars. Varbūt nevis atteikties no idejas par tēvu grēku izpirkšanu septiņās paaudzēs, bet pacensties negrēkot septiņās paaudzēs?
Varam atklāt, ka rudens sākumā pie lasītājiem dosies detektīvsērijas “Izmeklē Anna Elizabete” devītā daļa – “Amnēzija”. Tu esi to pabeigusi pirms divām nedēļām. Par ko būs stāsts – vai turpinās “Tīrītāja” tēmas?
Dace: Daļēji, taču vairāk fonā, priekšplānā ļaujot izvirzīties citām tēmām – jauniešu bandām, ko piesedz bagāti un vareni vecāki, masu manipulāciju shēmām, pašvaldību krēslu kariem, jā, un arī tik smagai tēmai kā sabiedrība un cilvēks – likumpārkāpējs ar garīgiem vai psihes traucējumiem. Kā tas viss ietekmē mūsu trauslās, mazās mikropasaulītes, un vai, saskaroties ar noziegumiem, ko izdarījuši reiz tuvi cilvēki, mēs spējam palikt tie paši, kas bijām “pirms”?
Nav noslēpums, ka līdzās rakstniecībai tavā dzīvē liela loma ir mūzikai. Jādomā, esi dzīvesbiedra, komponista, iedvesmota?
Dace: Mūzika ir neatņemama dzīves daļa kopš bērnības. Mūsu dzimtā visi dzied un spēlē kādu instrumentu. Vecmāmiņa bija lieliska stāstniece un veco dziesmu zinātāja. Dziedu, kopš sevi atceros. Spēlēju ģitāru, rakstu dziesmas. Kaut ko balāžveidīgu. Mūsu tikšanās ar Arturu nevarēja nenotikt, jo tieši viņa mūzika pie visa bija “vainīga”, un, jā, tagad mēs pie mūzikas projektiem strādājam gan katrs atsevišķi, gan kopā. Ir interesanti – kamēr rakstu grāmatu, viņš otrā istabā komponē jaunu skaņdarbu, un, dzirdot gatavo, mūzikas noskaņa bieži ir tieši tāda, kā rakstītajam tekstam. Tās sajūtas vienkārši materializējas, savstarpēji pievelkas, papildinās un aizlido.
Artūrs: Es ieslēdzu savu studijas tehniku, uzlieku pirkstus uz taustiņiem un radu jaunas skices, kas kaut kādā brīdī taps par skaņdarbiem, kas iedvesmos manu rakstnieci. Viņa uzrakstīs tā, ka iedvesmos savus lasītājus. Tas nav abpusēji. Tas ir vispusēji.
Abi būsiet sastopami Vērmanes dārzā 19. augustā? Pastāsti, lūdzu, kas tur notiks?
Dace: Mēs – un vēl dziesminieks Ginters Cepurītis – būsim tur, lai uz brīdi tiktos ar Savējiem, tiem, kuri domā līdzīgi gan par Saknēm, gan Valodu, gan mūsu kopīgo mantojumu. Runāsim par Dzimtām, mīļajiem skeletiņiem un dzimtu vecajo atbildību jauno priekšā. Stāstīsim par “Simtgades romānu” sēriju, sniegsim nelielu literāru ieskatu. Skanēs Artura instrumentālā mūzika un manas jaunākās balādes. Un, protams, noslēgumā sadziedāsim mīļdziesmas.
Artūrs: Parasti, kad braucam pie Daces grāmatu lasītājiem ar savām programmām, divu paredzēto stundu vietā uzstājamies trīs vai ilgāk. Grāmatu fragmentu lasījumi, kāds dzejolis, kāda eseja, dziesmas, balādes. Vērmanes dārza pasākumā jāiekļaujas pusstundā. Jauns izaicinājums.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Mani mīļie. Kafija. Astoņi ķepaiņi. Grāmatas. Dators. Skaņas. Ūdens.
Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Ceļš. Visāda veida pūces. Spītība.
Lielākais sasniegums darbā?
Apzinīgā vecumā nolemt darīt to, ko esi vienmēr vēlējusies. Izdarīt reiz. Un turpināt.
Labākā izklaide?
Pļaut zāli. Uzrakstīt un iedziedāt dziesmu. Apceļot Latviju.
