Lelde Jauja: “Manā galvā nemitīgi dzīvo stāsti” 7
Autors: Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lelde Jauja (1983) ir dzimusi un augusi Līvānos. 2005. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja programmā. 2020. gadā absolvējusi Literārās akadēmijas Prozas kursu, piedalījusies Prozas lasījumos 2019. gadā.
Romānu “Vīrs, bērni un pieci randiņi” (2020) un “Pārēšanās ābece” (2023) autore. Raksta arī stāstus, kas publicēti dažādos periodikas izdevumos, kā arī lugas, viena no tām – “Nelegālais koris” – 2021. gadā ieguva 3. vietu Nacionālā Kultūras centra lugu konkursā un ir publicēta NKC lugu krājumā. Izdevniecībā “Latvijas Mediji” tikko iznākusi viņas grāmata bērniem “Tās ir tikai superspējas”.
– Pastāsti, kā tev ienāca prātā uzrakstīt grāmatu par superspējām? Kā notika sadarbība ar mākslinieci Olgu Gogoli?
L. Jauja: – Kad ieraudzīju, ka izdevniecība “Latvijas Mediji” izsludinājusi bērnu literatūras manuskriptu konkursu, sapratu, ka vēlos pamēģināt. Tobrīd maniem bērniem bija aktuāli supervaroņi. Protams, nevēlējos rakstīt tipisko supervaroņu grāmatu, man šķita interesanti paskatīties no citas puses uz īpašībām un uzvedību, kas parasti tiek uzlūkotas kā negatīvas, un pārvērst tās par tādām superspējām, kas var dzīvē noderēt un palīdzēt. Galvenās varones prototips ir mana meita, viņa bija mūza un iedvesma šim darbam.
Sadarbība ar Olgu bija lieliska. Olgai bija svarīgi saprast, kādus es iedomājos galvenos varoņus, man bija svarīgi paļauties uz Olgas mākslinieces talantu, lai pēc tam ar lielu interesi ieraudzītu tekstu papildinošās ilustrācijas.
– Tu daudz runā par psiholoģiju savā prozā. Kas tevi tajā šobrīd saista?
– Mani fascinē cilvēku pretrunīgums, spēja vai nespēja pielāgoties citiem cilvēkiem un dažādām situācijām. Lielākais novērošanas objekts sev esmu es pati, ar pašanalīzi nodarbojos gandrīz bez apstājas, vēroju savas emocijas, uzvedību un mēģinu saprast, kāpēc domāju, jūtos un daru tieši tā. Ar tikpat lielu interesi vēroju citus cilvēkus, ar lielu interesi klausos, ko man stāsta. Viss dzirdētais agri vai vēlu kaut kādā veidā nokļūst manos darbos.
– Kāpēc būtu jāraksta proza? Ko tu iegūsti un ko zaudē?
– Proza man ir vistuvākais žanrs, jo tas ir pietuvināts “reālajai dzīvei”. Tuva ir arī dramaturģija, ļoti izbaudu dialogu rakstīšanu. Rakstu, jo manā galvā nemitīgi dzīvo stāsti, sižeti, dialogi. Būtu diezgan nežēlīgi tos turēt iesprostotus un neļaut tiem kļūt par drukātu tekstu. Ieguvumu rakstot noteikti ir daudz vairāk – tā ir pašterapija, tā ir bauda, tā ir pašdisciplīnas trenēšana, tas ir saviļnojums, kad teksts tiek publicēts. Vienīgais, ko zaudēju, ir nervu šūnas, kad jāsastopas ar negatīvu vērtējumu un kritiku, bet arī tas pieder pie lietas. Visi viedokļi ir jāpieņem un ideālā gadījumā jāuztver kā iespēja kaut ko iemācīties.
Prozas ABC
Jūlija Dibovska, literatūrkritiķe: “Lelde Jauja piesaka sevi kā savā varonī ieinteresētu autori, tāpēc publikācijai labprāt pieņēmu kāda portreta tēlojumu. Šī skice ir pat nedaudz ritmizēts mēģinājums iezīmēt kādu potenciāli problemātisku, ironisku tēlu, un nākotnes tekstiem noteikti noderēs šāda psiholoģisko ainiņu mozaīka.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam iespēju lasīt Leldes Jaujas tēlojumu “Bez vainas vainīgā”.
Viola bija noplūdinājusi ceturtā, trešā un arī otrā stāva kaimiņus. Naktī viņi bija konstatējuši, ka labi nav, nākuši klauvēt pie Violas durvīm, bet darījuši to pārāk bikli, it kā domājot, ka saimnieces nemaz nav mājās. No rīta Violas telefonā bija astoņi neatbildēti zvani no apsaimniekotāja. Caurules plīst bez brīdinājuma, tas var notikt ar ikvienu, bet kaimiņi ienīst tagad tieši Violu. Cilvēki nav pelnījuši ne pili Violas uzmanības, ne šķipsnu Violas enerģijas. Un tā kuslā klauvēšana pie durvīm – ja būtu bijis ugunsgrēks, viņi taču būtu ļāvuši viņai sadegt!
Vienu brīdi modē bija bikšusvārki. Viola uzskatīja, ka nav izgudrots nekas skaistāks par bikšusvārkiem. Ja nu vienīgi suņi. “Ejam, Žizel, ejam!” labradora saimnieks rausta pavadu un rauj suni ārā no Violas apskāviena. Viņi ir tik greizsirdīgi, tie cilvēki. Baidās, ka Viola izsūks visu mīlestību no viņu mīkstā, siltā mīļumiņa un pāri nekas nepaliks. Paliks, paliks, nav par ko uztraukties.
Suņi ir pierādījums, ka Dievs un īsta mīlestība pastāv. Tā, kā mīl suns, nemīl neviens cits. Violai noteikti būtu daudz suņu, ja viņi labāk uzvestos – neapspalvotu dīvānu, nevemtu, neskrāpētu grīdu. Vide, kurā atrodies, ir ļoti svarīga mentālajai veselībai, tai jābūt kārtīgai un pārredzamai, bez dīvainiem dekoratīviem elementiem, kas krāj putekļus. Arī grāmatām mājās jābūt, bet tikai tādām, ko vēlies pārlasīt un kas dzīvei piešķir dziļumu. Sieviešu romāni un citi grabšķi Violas plauktos neatrodas. Ja grāmata nemaina tavu dzīvi, tā nav lasīšanas vērta. Paulu Koelju “Alķīmiķis” ir pāršķirstīts vairākkārt, un katru reizi Viola tajā atrod jaunas nianses.
Reiz Viola bija paņēmusi nedēļu garu atvaļinājumu, lai būtu brīvprātīgā kino festivālā. Jā, pārsvarā brīvprātīgie ir jaunieši, un varbūt atsevišķiem darbiem viņi ir piemēroti, varbūt kaut kādas lietas viņi var izdarīt, it īpaši, ja tas ir saistīts ar modernajām tehnoloģijām. Bet sarunāties ar cilvēkiem viņi nemāk, pilnīgi nekādas izpratnes par manierēm un etiķeti. Sāpīgi noskatīties.
Festivāla informācijas centrā Violai smeldza ausis, dzirdot, kā jaunie sarunājas. Pa pusei angliski, pa pusei gramatiski nepareizā un ļoti nabadzīgā latviešu valodā. Festivāla apmeklētāji viņiem jautā vienkāršas lietas, un tie zaļie gurķi un gurķenes tikai ņirdz un neko jēdzīgu nemāk atbildēt. Nav pat atvēruši festivāla mājaslapu, iepazinušies ar programmu. Darba ētika nevis nulles, bet mīnus pieci līmenī.
No sava dzīvokļa iznāk noplūdinātā otrā stāva kaimiņiene, un Viola, jūtot naidu, sev demonstratīvi iesit pa pieri, tad iesaucas: “Ak pareizi!”, pagriežas uz pretējo pusi un laižas prom, it kā lai paņemtu dzīvoklī aizmirstās saulesbrilles, ko tikko atcerējusies. Pēc brīža var turpināt iesāktās gaitas, bet kāpņu telpas gaisā cirvi var pakārt – tik ļauna enerģija tur sakrājusies. Viņi Violu ienīst, viņi vēl viņai nāvi, Viola te vairs nespēs dzīvot, viņa te neizturēs, tas ietekmēs viņas mentālo veselību. Bez vainas vainīgā. Viņa neko sliktu nav izdarījusi! Tās bija trubas! Kāpņu telpas negatīvā enerģija kā ķiršu kauliņu Violu izspļauj uz ielas. Garām, ošņādams trotuāru, iet Pestītājs, un Viola metas viņu apskaut.
“Kas tas par bumbuli viņam pie austiņas?” Viola bužina kranci, kam viens no vecākiem noteikti bijis taksītis.
“Tur viss ir kārtībā, nekas nopietns,” suņa saimniece pacietīgi noskatās uz mīļošanos.
“Sen tevi nebiju satikusi,” Viola čukst spalvu kamola austiņā. “Tu man patīc par visiem vislabāk!”
“Es tā kā mazliet steidzos,” saimniece bilst, un Viola strauji pieraušas stāvus.
“Nezagšu es jūsu suni, varat neuztraukties.”
Viola piekārto bikšusvārkos, paknibina augsto apkakli, kas tik veiksmīgi notušē viņas disproporcionāli garo kaklu un, enerģiski pamājusi suncim, dodas savās kino festivāla gaitās. Šovakar beidzot pati aizies uz kādu filmu, ir godam nopelnījusi.
