Rakstīt pašam savu stāstu . Saruna ar Juri Hiršu 0
Latvijas Nacionālā teātra aktierim Jurim Hiršam vasara nav laisks atvaļinājuma laiks, bet radošas rosības pilns posms. Tikko noslēdzies seriāla “Viņas melo labāk” filmēšanas posms, kad jau kopā ar kolēģiem tiek gatavota pilnmetrāžas programma koncertturnejai, jo uz skatuves atgriežas tautā iemīļoto aktieru ansamblis “Greizais ratiņš”, kas šogad svin 15. gadskārtu.
Aktiera darba diena gan teātra sezonas laikā, gan vasarā parasti ik rītu sākas ar gandrīz 40 kilometru garā ceļa mērošanu pie auto stūres no Vecumnieku puses Zvirgzdes. Abi ar sievu strādā Rīgā, galvaspilsētā mācās arī abi jaunākie dēli, tomēr mirklis, kad vakaros pēc padarīta darba var pie auto stūres vienatnē izbaudīt ceļu un sakārtot domas, esot tā vērts. Pat, ja ik dienu esot jānorullē ap 100 kilometriem, Juris smejot piekrīt, ka latvietim vajagot savu stūrīti zemes, kur atgriezties.
“Manī ir gan kaut kas no piedzīvojumu meklētāja, gan kaut kas no mājās sēdētāja. Vasara ir laiks, kad var pabraukāt apkārt, un nav par ļaunu arī mazliet nopelnīt naudiņu. Protams, pēc kārtīgas teātra sezonas gribas atpūsties, bet vasara bez pasākumiem, koncertiem būtu mazliet skumīga. Ir gan nauda, gan bauda! Brīnišķīgākā lieta šajā visā, ka, braukājot pa Latviju, mēs iepazīstam daudz jaunu, jauku un interesantu cilvēku. Tāds komunikācijas prieks!”
Pa Nacionālā teātra trešā stāva grimētavas logu ieplūst vasarīga tveice, aiz loga pilsētas troksnis, bet iekšpusē miers, jo mēģinājumu duna atsāksies tikai augustā. Par nākamo sezonu uz aktiera spoguļgaldiņa smieklīgā kārtā liecina tikai mazs kaitēkļu apkarošanas līdzeklis. Juris smej, tā esot dāvana no režisora Dāvja Auškāpa – viņa diplomdarba izrāde “Blakts” iestudēta vēl iepriekšējās sezonas noslēgumā, pirmizrāde būs septembrī. Tomēr miers teātrī ir mānīgs – jau pēc mirkļa teātrī pulcējas dziedošo aktieru brigāde, neilgi pirms “pirmizrādes” Ikšķilē vēl reizi ieeļļojot “Greizā ratiņa” dziesmu skrūves – tiesa, ansambļa 15 gadu pastāvēšanas laikā tās tā īsti nav paspējušas ierūsēt. Savulaik ansamblis dibināts, mazliet apsmaidot sentimentālo “Vecā ratiņa” nosaukumu. “Mēģinājām dziesmu jēgu pagriezt mazliet greizāk, lai būt humorīgāk, salikt kopā trīs vai piecas dziesmas, lai veidojas kaut kāds stāsts. Lai nav tikai tā, ka atnāc un pliku dziesmu nodziedi,” skaidro Juris.
15 gadu jubileju ansamblis svinēs kopā ar skatītajiem. “Dāvināsim arī viņiem kādas garšīgas dāvanas un, cerams, arī prieku. Dziesmas, mums to ir vairāk nekā simts, izturēja stingru “kastingu” un programmā nonāca tikai apmēram 20 labākās, salasītas kopā no visiem gadiem. Tā kā repertuārs ir ļoti plašs, katram koncertam piemeklējam tieši gadījumam un vietai atbilstošu.”
Nevienā no koncertiem programma pilnībā neatkārtošoties. “Tas ir dzīvs process. Tas nenozīmē – iemācies dzejoli un rindas kārtībā noskaiti. Pēkšņi var izdomāt – šodien ņemam šo, bet citu atkal – ne. Varbūt pēkšņi atnāk kāda meitene un es izdomāju – gribu viņai veltīt dziesmu. Lielākā autoritāte mums, protams, ir Valdis Zilveris. Esam sadalījuši, ka katrs piesaka savas dziesmas un pirms koncerta nekad nezinām, ko teiks pārējie. Re, te ir sarakstiņš,” Jura rokā parādās aprakstīta lapiņa: “”Pa reizei”, “Silti vēji”, “Upē naktī…”, “Omnibuss” un “Piena ceļš”. Šis būs veltījumu koncerts, atcerēsimies cilvēkus, kas bijuši ar mums, ar kuriem esam iepazinušies.”
Dziedošais aktiera tēls Juri Hiršu pavada visu radošo mūžu. Viņa gadījumā – tāds mazliet romantisks bards, allaž ar ģitāru rokās, dziesmu uz mēles un joku kabatā. Juris gan steidz piebilst – šobrīd taču dziedot pilnīgi visi aktieri, reizē atzīstot: mūzika viņu pavada arī aiz teātra sienām. “Es patiešām cenšos vienmēr darīt to, ko uzskatu, ka varu un protu darīt. Tomēr atļaujos dziedāt un komponēt tāpēc, ka esmu mācījies mūzikas skolā. Neesmu no tiem, kas iemācās “krievu kvadrātu” un raksta dziesmas vienu pēc otras, un tad piedalās dažādās aptaujās, notis nepazīstot. Jau daudzus gadus esmu rakstījis tekstus savām dziesmām, kuras skan gan “Greizā ratiņa” repertuārā, gan šobrīd, šad un tad uzstājoties kopā ar aktrisi Annu Klēveri, citreiz – ar komponistu Valdi Zilveri, pavadījumā ņemot vien ģitāru un akordeonu, aizbraucam padziedam, aprunājamies ar cilvēkiem.”
Svarīgākais aktierim dziesmā tomēr ir nevis mūzika, bet vārdi. “Krieviem ir tāds apzīmējums – dziedošā poēzija. Man pašam ir tuvs tāds barda stils, kad teksts iznāk priekšā. Dziesmā ir jābūt stāstam, nevis tikai – mēs viens otru mīlējām, saule norietēja un mums bija baigi labi,” pasmīn Juris. “Gribas tomēr kādu filozofiskāku tēmu, lai cilvēkam ir ko padomāt. Nedomāju, ka mūsdienās cilvēki grib tikai izklaidi – cilvēki grib domāt, dzīvot, tikai diemžēl brīžiem viņiem nav laika domāt par to, par ko vajadzētu domāt. Piemēram, man, esot aktierim, reizēm iznāk nevis domāt par to, kā interesantāk pagriezt lomu, bet galvā ik pēc piecām minūtēm dun veseris – puikam rīt skolā vajag to un to, ekskursijā vajag naudu, bet alga tikai pēc trim dienām! Stulbi un absurdi, ja kāds mēģina apgalvot, ka māksliniekam vajag būt izsalkušam un nabadzīgam, lai viņš būtu radošs. Ja cilvēkam kurkst vēders, viņš domā par to, kā to pabarot, nevis par augsto mākslu. Šāda filozofija droši vien ir izdevīga tam, kas negrib maksāt par tavu darbu. Un ne jau tikai māksliniekiem – visiem. Tomēr es saku, ka mums vairāk būtu jādomā vienam par otru. Vīram – par sievu, sievai – par vīru, bērniem – par vecākiem.”
Iespējams, daudzi nemaz nezina, ka arī vairākās Nacionālā teātra izrādēs dziesmās skanējuši Jura rakstīti vai atdzejoti teksti. “Iemēģināju roku “Trīs musketieros”, “Sīkstulī”, arī tad, kad Rīgā viesojās slavenais maskavietis Kacs, atdzejoju no krievu valodas. Tas pierādīja, ka to varu, tas kaut kur der. Tāpēc tagad atļaujos kāpt lauciņā, kurā esmu jauniņais.” Līdzās aktiermeistarībai un dziedoņa mākslai Juris sevī atklājis gluži negaidītu talantu, no dzejas pārsviežoties uz prozu – rakstīšana kļuvusi par jaunu vaļasprieku. Viņa kaislība – paša rakstīti detektīvi.
“Aktiera profesija ir tāda, kur tev iedod, tevi izvēlas vai tu filmējies kādā gatavā tekstā kāda cita iepriekš izdomātā lomā. Gribas jau pašam izdomāt.” Tāpēc, Juris smej, iepriekšējā teātra sezona aizvadīta ar saviem darbiņiem un nedarbiņiem. “Ziemā bija viens ļoti brīvs periods, nebija mēģinājumu. Varēju sakārtot un pabeigt libretu mūziklam “Baskervila leģenda”, kas tapis pēc Konana Doila pazīstamā detektīvstāsta motīviem. Manā stāstā, protams, ir vairāk akcents uz mīlestību, kura iegūst savu spēku tikai tad, ja pārbaudīta un rūdīta. Ja visas zīmes būs labvēlīgas, tas nākamsezon ieraudzīs dienasgaismu šajā teātrī ar Valda Zilvera mūziku. Gandrīz pabeigts ir arī kriminālfilmas scenārijs. Dzīve ir piespēlējusi ļoti interesantus sižetus, cilvēkus. Gribas to visu uzrakstīt, lai tas ir piefiksēts,” stāsta Juris.
“Tā interese par kriminālstāstiem pašam sākumā šķita neparasta. Tomēr cilvēki, kas lasa, saka, ka esot forši,” saka Juris. Pirmie viņa veikumu vērtējuši sieva un komponists Valdis Zilveris, tikai pēcāk – Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis un literārās daļas vadītāja Ieva Zole. “Ceru, ka arī man pašam ir pietiekami daudz gadu, lai varētu kritiski paskatīties uz sevi, savu dzīvi, pasauli. Rakstīšana, protams, neveicās ātri, jo daru to pirmoreiz. Tomēr cilvēkam vienmēr gribas pamēģināt ko jaunu. Droši vien palīdz tas, ka 25 gadus ir strādāts teātrī un ir skaidrs, kā veidot dialogu bez liekvārdības. To, ko var nospēlēt, to nevajag teikt. Varbūt kāds ņems ļaunā, ka es šajā jomā mēģinu ko darīt. Diemžēl Latvijā ir paraduši cilvēkiem, kas mēģina sākt darīt kaut ko no jauna, vispirms kārtīgi sadot pa degunu un pateikt, ka tu nekas neesi. Bija jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai es sadūšotos rakstīt libretu. Protams, aktieris jau kopš pirmās darba dienas ir spiests audzēt biezu ādu. Tomēr katrs radošs darbs ir kā bērns, izlolots un to nevar rupji noniecināt.”
Nē, aktiera Jura Hirša aktiera talanta cienītāji var neraizēties – rakstnieka spalvas dēļ skatuves dēļi necietīšot. “Šīs profesijas viena otrai netraucē. Patiesību sakot, tikai palīdz. Tā domāšana, kāda ir uz skatuves, zināšanas, kā veidot lomu, visas lugu analīzes, ko izdarām pirms katra iestudējuma. Es zinu, ka ir lomas, ko vairs nenospēlēšu, jo man ir attiecīgs vecums. Protams, laiku pa laikam rodas visādas domas – sevišķi, ja uznāk depresija. No mūsu kursa, kurā bija 14 aktieri, teātrī esam palikuši trīs. Bet man ir par vēlu sākt kaut ko pilnīgi no jauna. Es nevarētu būt, piemēram, biznesa cilvēks. Cik esmu mēģinājis nopelnīt naudu ne radošā veidā, man tas vienmēr beidzies ar kaut kādām nepatikšanām. Esmu pārliecinājies, ka man nav biznesa taisītāja ķēriena.”
Bet vasarā darba pietiekot turpat, Jura lauku mājās. “Ir doma šovasar sākt būvēt pirti. Gribu, lai vakaros var ieiet īstā lauku pirtī ar krāsni, akmeņiem. Materiāli krājas, bet nav ko runāt – tas jārealizē. Viss manās rokās.”
