Rakstīt, lai dziedētu brūces. Saruna ar rakstnieci Rūtu Šepetis 0
Rūtas Šepetis romānu “Starp pelēkiem toņiem” ASV pat izmanto skolu programmās, apgūstot Otrā pasaules kara vēsturi. Līdz šim brīdim izdots 55 pasaules valstīs (latviski Silvijas Brices tulkojumā šogad klajā nācis jau ceturtais izdevums). Pēc romāna motīviem tapusi spēlfilma “Pelni sniegā”, kas šobrīd skatāma arī Latvijā.
Rakstniece Rūta Šepetis dzimusi un augusi Mičiganā ASV, kur pēc Otrā pasaules kara apmetās viņas tēvs – lietuviešu bēglis. Viņas pirmais romāns jauniešiem “Starp pelēkiem toņiem” iznāca 2011. gadā, iegūstot starptautiska dižpārdokļa statusu un vairākas literārās balvas. Skarbā, lakoniskā romāna centrā ir neatlaidīga lietuviešu pusaudze Līna, kuru kopā ar māti un brālīti izsūta uz Sibīriju. Pēc romāna uzņemtās filmas “Pelni sniegā” režisors ir Mariuss Marckevičs – vēl viens lietuviešu izcelsmes amerikānis, producents Žilvins Naujoks, bet lomās – starptautiska aktieru plejāde, galvenajā lomā – britu aktrise Bela Poulija. Saruna ar Rūtu Šepetis – kas pamudina viņu rakstīt par sarežģītām vēsturiskām tēmām un kā pieminēt pagātnes traģēdijas.
Kādas bija jūsu sajūtas, noskatoties filmu “Pelni sniegā”?
Tā bija ļoti emocionāla pieredze. Vispirms tāpēc, ka man bija cerība – filma ļaus skatītājiem ASV ieraudzīt šo vēstures daļu. Kā varat iedomāties, mēs ASV esam bijuši savā ziņā izolēti, un ļaudis par Baltijas valstu vēsturi neko daudz nezina. Tādēļ redzēt to uz ekrāna man bija saviļņojoši. Turklāt tajā bija arī kas sirreāls – varoņi, kurus es radīju, balstoties uz Sibīrijā izdzīvojušo stāstiem, savām sarunām ar šiem cilvēkiem, nu bija atdzīvojušies kinoekrānā.
Kā dzima ideja romānam “Starp pelēkiem toņiem”? Vai šo stāstu vienmēr esat vēlējusies pastāstīt?
Nē, man šī ideja radās tikai tad, kad paviesojos Lietuvā un iepazinos ar sava tēva radiem, kas bija izsūtīti uz Sibīriju. Un atskārtu, ja es, kam ir lietuviešu saknes, tik maz zinu par šo vēsturi, tad citi, iespējams, nezina pat tik daudz. Ja mums ir sveša citu pieredze, mēs nemitīgi izdarām kļūdainus pieņēmumus un nesaprotam cits cita motivāciju. Ja cilvēki nezina Baltijas valstu vēsturi, tad, redzot jaunākās ziņas – par samitiem, par enerģētisko neatkarību –, viņi nesaprot, kādēļ tas vispār ir svarīgi. Es gribēju uzrakstīt stāstu, kas ļautu runāt tiem, kuru vēsturei līdz šim ir pievērsts pārāk maz uzmanības. Ne uz ko lielu necerēju – vienkārši gribēju pavērt durvis sarunai, jo īpaši Amerikas skolotājiem, kas, mācot vēsturi, apskata daudzas tēmas, bet šai nekad nav pievērsušies. Negaidīju, ka jaunieši būs tā aizrauti, ka viņi sajutīs – ir pieļauta netaisnība, un sāks vaicāt – kādēļ mēs neko nezinājām par Baltiju?
Es nejauši atklāju, ka jūsu radītā varone Līna Vilks ir sākusi dzīvot pati savu dzīvi internetā – ir atrodamas lapas, “Twitter” konti un tamlīdzīgi, ko skolēni veidojuši kā mājasdarbu, lasot jūsu grāmatu. Vai tas jūs iepriecina?
Jā, bet nevis tādēļ, ka es radīju šo varoni. Priecājos, jo tas man ļauj domāt, ka tad, kad jaunie lasītāji lasa šo grāmatu, vēsture viņu prātos atdzīvojas. Un tā vietā, lai apgūtu tikai statistiku, skaitļus mācību grāmatās – tik un tik cilvēku deportēja, viņi var sajust cilvēcisku saikni, saprast, ka runa ir par īstiem cilvēkiem. Es no sirds ticu – kad sākam just līdzcietību, kļūst iespējams ko mainīt un ietekmēt. Vēsture pieder cilvēkiem, kas to ir piedzīvojuši. Es uzaugu ASV un uzrakstīju šo grāmatu, bet tas nav “mans” stāsts – es nevaru ne par šo stāstu, ne par filmu teikt, ka tas ir mans īpašums.
Tomēr jūs veicāt pamatīgu izpēti un intervējāt daudzus cilvēkus Lietuvā.
Tā bija. Bez viņiem es nebūtu varējusi šo grāmatu uzrakstīt. Ne vien tādēļ, ka šie cilvēki man uzticēja savus stāstus – runājot ar viņiem, es atskārtu, ka Baltijas tautu vecākās paaudzes nes milzīgu emocionālo nastu. Pat tikai pieminot Sibīriju, cilvēki sāka raudāt. Dzīvot ar šādu pieredzi, par kuru tik ilgi bijis jāklusē… Es varu tikai cerēt, ka tagad caur romāna varoņiem viņi varbūt ir tikuši sadzirdēti. Mani priecē arī jaunieši Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, kam šķiet svarīga mana grāmata un filma. Viņi ir dzimuši neatkarīgās valstīs, viņiem nav upura identitātes, kā tas varbūt ir daudziem vecākajiem ļaudīm. Tomēr viņi novērtē un izturas ar cieņu pret šo pieredzi, kaut gan dzīvo brīvībā un neko līdzīgu paši nav piedzīvojuši. Kad filmas režisors bija aizbraucis uz Lietuvu un rādīja “Pelnus sniegā” skolās, viņš pieredzēja stindzinošu mirkli, pirms filmas seansa pavaicājot skolēniem – cik daudziem no jums ir zināmi ģimenes locekļi, radinieki, kas tikuši izsūtīti? Tas roku mežs, kas pacēlās skatītāju zālē, – ak mans dievs! Šermuļi pār kauliem pārskrien, domājot par to, cik ļoti daudz cilvēku ietekmējusi izsūtīšana.
Filmai “Pelni sniegā” ir lietuviešu producents Žilvins Naujoks, bet tās režisors ir vēl viens lietuviešu izcelsmes amerikānis – Mariuss Marckevičs. Kā jūs visi satikāties?
Par grāmatu sākotnēji interesējās vairāki režisori – tīri amerikāņi. Es ar viņiem satikos, aprunājos, un viņi šķita ļoti aizrāvušies, bet bija lietas, kas mani darīja piesardzīgu. Viens režisors, piemēram, nemitīgi atkārtoja – Balkāni, Balkāni… Un es nezināju, ko iesākt, vai man viņam aizrādīt? Tad viņš teica – mēs varētu filmēt Denverā, Kolorādo štatā ir daudz sniega, tas būs ideāli… un tikai turpināja runāt par Balkāniem. Es iekāpu mašīnā, lai brauktu mājās, un apraudājos. Bet tad es gadījos kādā pasākumā, ko rīkoja Losandželosas lietuviešu kopiena. Mani iepazīstināja ar vienu sievieti, un viņa teica ziniet, mans dēls ir kinorežisors Mariuss Marckevičs. Es teicu – o, man patika viņa filma “Cita sapņu komanda”. Un tad viņa māte teica – es uzdāvināšu dēlam jūsu grāmatu. Tā ka viss notika, pateicoties Mariusa mammai. Viņš negribēja filmēt Kolorādo, viņš teica – tu joko? Baltijas valstīs top brīnišķīgas filmas, un pasaulei par to jāzina. Un es nodomāju – viņš ir īstais! Tad viņš iesaistīja Žilvinu un pārējos.
Kā, jūsuprāt, vajadzētu pieminēt šādus traģiskus vēstures notikumus? Vai būtu vienkārši jānogaida, cerot, ka laiks sadziedēs visas brūces?
Manuprāt, piemiņas pasākumi ir ārkārtīgi svarīgi. Brūces nevar sadzīt, ja tās nav kārtīgi iztīrītas. Īpaši svarīgi man šķita, lai par notikušo uzzinātu ļaudis ārpus Baltijas – Lielbritānijā, Austrālijā, Kanādā, ASV… “Starp pelēkiem toņiem” ir publicēta 55 valstīs. Varbūt tas palīdzēs pieminēt un atcerēties šos notikumus, lai jūs par to nerunātu tikai savā starpā. Ir taču tādi vēsturiski, etniski notikumi, kurus piemin visā pasaulē. Piemiņas pasākumi ir sāpīgi, bet katru reizi, kad mēs atceramies notikušo, man šķiet, ka tas palīdz brūcēm mazliet sadzīt. Katrai valstij ir vēsturiskas rētas, taču rētas var būt sadzijušas, vairs ne asiņojošas, vaļējas brūces. Kad es sarunājos par šīm tēmām ar dažādu paaudžu cilvēkiem, man rodas iespaids, ka visam pamatā ir bailes. Nepārvaramas bailes, kas mīt dziļi cilvēkos. Un vai mēs to apzināmies vai ne, bailes ietekmē mūsu uzvedību un rīcību. Ja rakstnieks nevar parakstīt – man arī tā gadās –, es uzreiz sāku prātot – no kā gan es baidos? Man šķiet, ja jaunākās paaudzes cilvēki spēs par to runāt, tad varbūt šīs bailes pagaisīs. Mēs varam viens otram nepiekrist, bet mums tādēļ nav jābūt nejaukiem, agresīviem vai rupjiem. Tas ir normāli, ja domas nesakrīt. Bet, ja mēs cilvēkus izstumjam, ja mēs cilvēkus sadalām grupās un sakām, lūk, tie tur visi ir sliktie un tamlīdzīgi, – tā vispārināt mēs nedrīkstam. Pasaule ir daudz sarežģītāka.
Manu jauno grāmatu, kas iznāks šogad, sauc “Klusuma strūklakas”, un tās darbība notiek Spānijā, Franko diktatūras laikā. Kad par to stāstīju šeit, ASV, daži man teica – vai, kā man patīk Spānija! Bet kas ir tas Franko? Mēs zinām Hitleru, Staļinu, Musolīni – kā tas var būt, ka cilvēki nezina, kas ir Franko? “Klusuma strūklakas” ir par ģimeni, kas ierodas Spānijā no ASV 50. gados. Tolaik Franko kaulējās ar amerikāņiem. Viņš ļāva iebraukt valstī naftas baroniem no Teksasas, izveidot amerikāņu militārās bāzes, uzņemt Spānijā filmas… Un šie amerikāņi nesaprot, ko nozīmē “paveikties”, ko nozīmē patiesi baidīties, kā cieta tie, kas atbalstīja Spānijas republiku. Vēlos, lai lasītāji sāktu apjaust, cik sarežģīts ir vēsturiskais laiks. Kādēļ pēc diktatūras beigām cilvēki lēma – mēs taču nevaram atgriezties pagātnē un visus sodīt, varbūt vienkārši parakstīsim izlīguma paktu un aizmirsīsim par notikušo. Bet kas notiek tad, kad cilvēki vienojas aizmirst? Tā ir tēma, kas mani interesē. Vai mēs tiešām varam aizmirst savu vēsturi, un ko tas nodara mūsu identitātei?
Rūta Šepetis
Lietuviešu emigranta meita
Dzimusi 1967. gadā Detroitā
Kā rakstniece debitējusi ar romānu “Starp pelēkiem toņiem” (2011), kas iekļuva “New York Times” bestselleru vidū; pagaidām izdotas trīs viņas grāmatas, visas tulkotas arī latviešu valodā
Filma “Pelni sniegā” veidota pēc Šepetis romāna “Starp pelēkiem toņiem” motīviem. Tā kļuvusi par vienu no visvairāk skatītajām Lietuvas filmām, no 29. marta “Pelnus sniegā” izrāda arī Latvijas kinoteātros
