Rakstīšanas un stāstīšanas varā. Līvija Baumane-Andrejevska recenzē Paula Bankovska grāmatu „Pasaules vēsture” 0
Līvija Baumane-Andrejevska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmā Paula Bankovska grāmata, ko izlasīju, bija “Plāns ledus” ap 1999. gadu. Tolaik nekas tamlīdzīgs lasīts vēl nebija, nepazinu “distopijas”: atmosfēra, lai arī oriģināla, šķita atsvešināta, biedējoša.
Formāli vērtējot, P. Bankovska “Pasaules vēsturi” un “Plāno ledu” sarado attāli līdzīgi sižetiskie paņēmieni, sevišķi ceļā došanās motīvs. To pat varētu uzskatīt par sava veida sīkvelu (sequel) tematiskās ievirzes ziņā, lai gan “Pasaules vēsturē” rosās citi tēli. Romāna centrā – Marta, Jēkaupiņš un viņu vecāki. Lai gan uz “Pasaules vēstures” vāka norādīts – “romāns”, brīžiem atgādina arī apokaliptiski ietonētu pasaku, garu stāstu.
Konceptuāls ir autora veidotais ievads, kurā aplūkots gan mūžīgais jautājums par cilvēka nīcīgumu (kapitulēšanu laika priekšā un nenovēršamo aiziešanu mūžībā), gan pārdomas par rakstīšanu, vārda spēku. P. Bankovskis atgādina, ka rakstnieks spējīgs radīt neskaitāmas miriādes nekad neeksistējušu pasauļu un likt lasītājam nonākt viņa varā. Proti, ja pieņemam spēles noteikumus.
Grāmata pie manis nonāca vēl pirms ziņas par P. Bankovska aiziešanu. Pēc šīs vēsts ievadu nācās lasīt pavisam citām acīm. Neviļus tas brīžiem šķiet kā epigrāfs: “Es gribēju dzīvot mūžīgi. Man vēl nebija ne mazākās vēlēšanās mirt.” Arī citas grāmatas vēstījumā iekodētās domas, elementi, kas, iespējams, pievienoti darba tapšanas beigu fāzē, izskan kā atvadas, kā epitāfijas rindas. Bet nevar noliegt, ka šo garīgā testamenta noskaņu varbūt rada vien apziņā esošais fakts, ka rakstnieka vairs nav šaisaulē.
Kā atzīmējis kritiķis Guntis Berelis, P. Bankovskis ļoti iecienījis labirinta metaforu. Tā iemiesota gan romānā “Laiku grāmata”, gan stāstā “Bibliomahia”, mazāk izteikti vēl dažos citos darbos. Arī “Pasaules vēsturē” klātesoša labirinta metafora.
Romānā daudz atsauču uz bagātīgu kultūrvēstures materiālu, kas ir ļoti apzinātas – tā P. Bankovskis skaidrojis intervijā jūnijā. Ir gan Parīzes katakombām līdzīga telpa, gan Nīčes frāze “Dievs ir miris”. Plaši izmantota pasaku estētika, biezs mītiskā slānis.
Pie vilkiem augušā darvdeģa tēls – kā alūzija uz Maugli, attāli – uz Romulu un Remu. Mītiskais – arī epizodē, kur Jēkaupiņš šķietami atrod savu nozudušo māti – pārtapušu kļavā. Tas atgādina gan Kārļa Skalbes pasaku “Dvēseļu mežs”, gan grieķu mītu, kur no Apolona bēgošā nimfa tika pārvērsta lauru kokā.
Daudz alūziju uz pasaules literatūrā labi zināmiem tekstiem. Piemēram, karalis, kurš Martai pavēl stāstīt stāstus, piekodinot, ka Marta varēs dzīvot, kamēr spēs stāstīt – kā atsauce uz 1000 un vienas nakts pasakām. Marta nonāk arī spranču zemē, kur Maksimiljēna kungs stāsta par izjūtu atsauktām atmiņām, rādot madlēnas cepumu – tas ir Marsela Prusta “Zudušo laiku meklējot”.
Lapsa ar Jēkaupiņu runā Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazā prinča” vārdiem: “Tagad tu būsi atbildīgs ne vien par sevi, bet arī mani (..).” Valda izteikta intertekstualitāte. Romānā ieslēpts arī veltījums dzīvesbiedrei Andrai Neiburgai: “– Stumsim kopā, – ierosināja eloi, un viņi stūma, cik spēka. – Stum, stum, – mudināja eloi (..).” (“Stum, stum” – A. Neiburgas stāstu krājuma nosaukums, 2004.)
Tagadnes laikmeta cilvēki, par cilvēkiem-dieviem romānā dēvētie, grāmatas mītiskajā laikā ir tāla, zudusi pagātne. Tiek apcerēti viņu lielie sasniegumi, varēšana, bet arī trūkumi un kļūmes.
Savā ziņā apzīmējums arī ironisks – jo vēstīts, ka tie bijuši ļaudis, kuri iedrīkstējušies uzskatīt, ka spēju ziņā ir varošāki, pat pārāki par Dievu un, iespējams, tieši sevis pārvērtēšana un visdažādāko robežu šķērsošana veicinājusi cilvēku-dievu laikmeta norietu.
Tekstā ieausta doma par to, ka cilvēce vainojama pati savā sabrukumā. Daudz norāžu uz tagadnē aktuālām, globālām problēmām (ekoloģija, globālā sasilšana, atkritumu apsaimniekošana, pārtikas ieguve un tās trūkums dažās pasaules daļās utt.) – ar negatīvu atrisinājuma scenāriju. Par lietām, kas nomāc šodienas pasauli, grāmatā runāts kā par tālu, sen notikušu pagātnes daļu.
Pasāža veltīta viedierīču spožumam un postam. Vēstīts, ka cilvēki-dievi no debesīm nonesuši mirdzošas plāksnītes jeb pārnēsājamus altārīšus. To varā bijis it viss. Kad ļaudis beidzot aptvēruši altārīšu postu, aizsākušies altārīšu grautiņi. Interesanti, kā P. Bankovskis apspēlējis vēsturē zināmos svētbilžu grautiņus – vienlaikus trāpīgi iezīmējot viedierīču “elkdievību”, pārlieku lielo “sakralizācijas” ideju.
P. Bankovskis skāris dažādas “smagās tēmas”. Sižetā aplūkotās “melno asiņu sērgas” kontekstā reflektēts par ētiskām dilemmām.
Simboliski to var skatīt kā atsauci uz mūsdienu ģenētiskās testēšanas iespējām prenatālajā periodā, kas vienlaikus rada gan agrāk nebijušas iespējas, gan morālu slogu: “(..) viņi baidījās pat tikai no sākotnējās asiņu pārbaudīšanas, jo viņiem šķita, ka skaidrība par to, vai vēl nedzimušajam bērnam tās ir sarkanas vai tomēr melnas, varētu uzvelt uz viņu pleciem pārāk smagu izvēli (..).” Visai daudz analizēta nāves tematika, pašnonāvēšanās, klātesošas arī metafiziskas pārdomas.
Brīžiem Jēkaupiņa tēls, šķiet, funkcionē kā paša P. Bankovska alter ego, vēstot par rakstnieka būtību. Viņš nolēmis, ka rakstīs “lielo grāmatu, visas pasaules vēsturi”, kurā ir viss, “kā ir bijis, kā ir un kā vēl tikai būs”, un tajā pasaulē viņš pats arī turpmāk dzīvošot. Rakstnieka varenības apziņa iekodēta teikumā: “Tu tagad esi rakstnieks, un rakstnieks iespēj pilnīgi visu.”
Grāmatā ir vairāki tēli, kuru vienīgā funkcija – it kā paildzināt vēstījumu. Jo, lai gan tie detalizēti iezīmēti, dalās ar būtiskām atziņām, pēcāk autors bez gariem skaidrojumiem no tiem vienkārši atbrīvojas, liek pazust. Raksturīgi šajā ziņā – darvdeģa pagaišana, Martas un Jēkaupiņa vecāku nozušana, Grintāla pazušana; bojā iet Mēness akmens sieva, ar kuru ciešā saziņā bija Marta.
Taču daudzos pavadoņus, kuri parādās, bet pēcāk izzūd, var uzskatīt nevis par neatrisinātiem mezgliem, bet gan par apzinātu paņēmienu, kas iezīmē domu, ka dziļākajā būtībā cilvēks vienmēr ir viens.
Tekstā vairākkārt sāpīgi atkārtota doma par to, ka tie, kuri tev bijuši tuvi, mīļi, ir zaudēti, un jāmīt pasaulē, kas ir auksta, vienaldzīga vai sveša, tukša. Reizēm spēcīgi iezīmēta aina, bet arī pat noslēgumā netop skaidrs, kas tad īsti tajā bija noticis, kā un kāpēc.
Noslēguma daļa it kā dzēš iepriekš romāna gājumā iezīmēto, izzūd materialitāte. Savā veidā pat tiek apvērsts iepriekš paustais. Šo daļu ir vēlme pārlasīt atkārtoti.
Kopumā teksts ir sarežģīti strukturēta, intelektuāla konstrukcija, ko atdzīvina arhaiskas izteiksmes, sadzīves leksikas elementu klātbūtne, arī daži autora jaundarinājumi (viensliedis, ājums). Augsti novērtējama Bankovska spēja radīt dažādās pasaules, telpas un cauri visam arhaismu, intertekstualitātes un futuroloģiskā biezoknim vadīt centrālos tēlus.
