Franks Gordons: Rakstība un identitāte 13
Uz Latvijas simtgades sliekšņa jo svarīgāk apzināties, cik svētīgs bija 1922. gada 24. maijā pieņemtais likums par jauno ortogrāfiju, kas no tā paša gada augusta kļuva obligāta visās skolas.
Jaunās ortogrāfijas – latīņu “antiqua” burti, diakritiskas zīmes virs burtiem pēc čehu parauga – ieviešana bija milzu solis latviskas identitātes stiprināšanā, šķiroties no “gotikas” rakstības ar t. s. čupu burtiem.
Labi, Vidzemē un Kurzemē augstā lasīšanas un rakstīšanas prasme zināmā mērā bija vācbaltu mācītāju nopelns, kuri no Ernsta Glika laikiem dibināja draudžu skolas, bet šī rakstība savās formās bija sveša, vāciska.
Protams, latviešu literatūra pirms minētā likuma pieņemšanas, var teikt, tapa vecajā rakstībā, un Raiņa diždarbu rokraksti liecina, ka viņš rakstot pie tās pieturējies, izņemot vārdu “nav”, ko aizvietoja ar “nau”.
Tauta rietumos no Aiviekstes bija pieradusi pie vecās rakstības, un Latvijas lielākais laikraksts – “Jaunākas Ziņas” – tikai 1935. gadā sāka iznākt jaunajā rakstībā, kam biju liecinieks, jo līdzās mācību grāmatām aizrautīgi sekoju pasaules notikumiem, lapojot šo avīzi.
Līdz 1934. gadam mēs dzīvojām Artilērijas ielā, tīri latviskā apkaimē, un kā bērns es nemanot sāku runāt latviski un arī lasīt. Mana visagrākā bērnības atmiņa saistās ar… slimām kazām. Ieraugot izkārtni ar uzrakstu “Slimo kasu aptieka”, es gandrīz iekliedzos: “Kas par kazām!” Izrādījās, ka burts “s” pēc vecās ortogrāfijas bija tievs un garš kā durklis un apzīmēja līdzskani “z” un tikai tikko pamanāma slīpa svītra pāri tai liecināja, ka tas ir “s”, nevis “z”. Es to nepamanīju un bērna prātā šausminājos.
Gatavojot šo rakstu, smēlos iedvesmu no profesora Jāņa Stradiņa raksta “Par ortogrāfiju un tautas kultūras identitāti”, kas publicēts “Latvijas Vēstneša” 2008. gada 6. augusta numurā. Prof. Stradiņš, rakstot par mēģinājumu 19. gadsimta vidū “iepotēt” latviešiem krievu rakstību kirilicu, piemin latviešu tautas dziesmu krājumu kirilicā, ko 1868. gadā Viļņā izdeva Jānis Sproģis.
Kaut kur necik sen pavīdēja ziņa, ka Baigā gada nogalē kāds no Latvijas komunistu iztapoņām iepīkstējies par “laikmetam atbilstošu” latviešu rakstības pāreju uz kirilicu. Toreiz viss kas bija iespējams.
Tas bija 1940./1941. gadumijā, un šai sakarā vērts pakavēties pie tā, kā Staļins apgājās ar PSRS turciskas cilmes tautu valodām. Sākot ar 1923. gadu, izglītības tautas komisārs Lunačarskis, kurš marksismu saprata kā internacionālismu, panāca, ka visas šīs valodas pārgāja no neparocīgā arābu alfabēta uz latīņu burtiem, kas bija svētīgs pasākums. 1934. gadā Staļins sāka pagriezt sviras uz lielkrievu šovinisma pusi un 1940. gadā ar pavēli (!) lika visām PSRS turciskās cilmes valodām pāriet uz kirilicu.
Pēc PSRS sabrukuma Azerbaidžāna pirmā atgriezās pie latīņu rakstības, un tagad pie šīs svētīgās pārejas ķēries Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, cita starpā norādot, ka līdz ar to stiprinās kazahu tautas identitāte un tiek atvieglots kontakts ar Rietumu civilizāciju.
Kad rakstu šīs rindiņas, mūsdienu Krievijas “pareizticīgie staļinisti” saceļ lielu brēku, vaimanājot, ka pēcpadomju telpā tautas cita pēc citas pamet “krievu pasauli”, atmet tās “garīgumu” u. tml. Šo melnsimtniecisko aprindu mierinājums ir tas, ka, apraujot, piemēram, Tatarstānas tieksmi atgriezties pie latīņu rakstības, Krievijas Federācijas Valsts dome 2002. gadā pieņēma likumu “Par valodu statusu”, kas noteica, ka visām Krievijas valodām jābūt alfabētam uz kirilicas pamata.
Šai ziņā Putins neatšķiras no Staļina: tautas ar nekrievu identitāti tiek iespundētas “krievu pasaules” krātiņā.
