Raks dziļāk vai aizies arvien lielākā seklumā? 47
Pēc raksta “Jaunos tērpos izdejos Māras zemi” (“KZ” 8.11.2016.) publicēšanas portālā LA.lv, saņēmām daudz komentāru, kuru autori uzdod jautājumus gan par tērpu izskatu, gan lietojamību, gan arī to, kādēļ tērpus, kuri paredzēti pašam svarīgākajam Latvijas tradicionālās kultūras notikumam – simtgades Dziesmu un deju svētkiem – nav iespējams ražot Latvijā.
Lūk, divi komentāri.
Lietotājs ar segvārdu “Mārīte Zeme” komentē šādi: “Ja Purviņš, Ērglis un Daņilēvičs uzsauc visiem lauku kolektīviem šādus tērpus, tad lai iet! Pēc tam smuki salocīsim un atdosim atpakaļ. Es varu iedomāties, kā uz laukuma tāda viengabalaina, vienkrāsaina, bezformīga masa kustēsies un spīdēs un laistīsies…. Bet ko lai dara ar tiem tērpiem, kas tika sūri un grūti sagādāti uz iepriekšējiem svētkiem? Novadu tērpi. Savi. Krāsaini. Katram citādi un skaisti. Bet šie – ejiet jūs visi ar savām idejām ellē.”
Savukārt kāds deju kolektīva vadītājs identificējis vairākas iespējamās problēmas: “Jautājumā par īpaši šim paredzēto tērpu šūšanu ieceres autori laikam nedzīvo realitātē. Pašos pamatos latviešu skatuviskajā tautas dejā NAV īpaši daudz deju, kurās šādus tērpus izmantot. Otrkārt, līdz šim visās skatēs žūrija vērtē arī kolektīva tērpus un līdz šim ļoti asi iestājās, ja bija kādas novirzes no stilizētajiem tautas tērpiem. Tamdēļ – pasakot, ka varēs dejot ar šādos tērpos, tiek sagrauts viss tas, kas veidots līdz šim un kā nākošais solis būtu, piemēram, līdzīgā stilā izgatavots Nīcas novada tērps – ko tad viņi teiks, sēžot žūrijā?”
Centīsimies “Kultūrzīmju” slejās atbildēt uz visiem dejotājus un skatītājus interesējošajiem jautājumiem saistībā ar gaidāmo Dziesmu un deju svētku sagatavošanas procesu, koncepcijām un norisi. Šoreiz koncentrējāmies tieši uz tērpu autentiskumu un iespēju tos tālāk izmantot deju kolektīvu programmās.
Kultūrvēstures pētniece, LU Latvijas Vēstures institūta zinātniskā asistente Ieva Pīgozne, kura izpētījusi ļoti plašu materiālu, gan praktiski darbojoties seno tērpu un dzīvesveida rekonstrukcijas kopā, gan arī rakstot promocijas darbu, par mākslinieces Evijas Dāboliņas piedāvāto tērpu koncepciju izsakās atzinīgi: “Pēc tam, kad pirmais pārsteigums bija noplacis, sapratu, ka laikam beidzot ir tērpi dejotājiem, kādus atbalstu. Jau 18 gadus dejoju latviešu tradicionālās, neapdarinātās tautas dejas jeb dančus. Tāpēc skaidri redzu, cik milzīga atšķirība ir 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā dejotajām tautas dejām un tam, ko mūsdienās dejo tā sauktie tautas deju ansambļi. Viņu repertuārs būtībā sastāv no jaunrades, kura balstīta skatuves dejā un tikai nedaudz sasaucas ar tradicionālo tautas deju, visbiežāk mūzikā. Līdzīgi ir ar piedāvātajiem “senā tērpa” jeb “arheoloģiskā tautastērpa” variantiem – tie ir jaunrade, kura tikai nedaudz sasaucas ar tradīciju un arheoloģisko materiālu sniegtajām ziņām.”
Ieva Pīgozne norāda, ka jau finansiālu apsvērumu dēļ nebūtu iespējams izgatavot precīzas un tiešām kvalitatīvas seno tērpu rekonstrukcijas visiem Deju svētku dalībniekiem, turklāt šim mērķim arī trūkst kvalificētu meistaru.
Arī Latvijas folkloras izrāžu producents, tautas dejas eksperts Ernests Spīčs, kurš ilgus gadus nodarbojas ar oriģinālās latviešu tautas dejas iedzīvināšanai, piekrīt Ievai Pīgoznei, ka mērķim, kuram tērpi paredzēti – proti, pēc savas būtības skatuves, nevis tautas dejai, – tie ir piemēroti daudz labāk par oriģināliem tuviem etnogrāfiskajiem goda tērpiem: “Pats kā dejotājs un vadītājs, kurš daudz domājis, kā sašūt etnogrāfiskus tērpus, lai tie būtu ērti dejošanai, varu teikti: šie izskatās savam mērķim labi piemēroti. Jāņem vērā, ka tērpi ļoti nosaka dejas raksturu, un no šāda viedokļa jo trūcīgāk, vieglāk apģērbti deju lielkoncerta dalībnieki, jo vieglāk – ir ērtāk nolīdzināt kustību, pacelta augstāk kājas, ko no viņiem prasa. Tā ir izrāde skatītājiem, un dejotāji pakļaujas mākslinieciskās vadības idejai.”
Gan Spīčs, gan Pīgozne aizrāda, ka pilnīgi oriģinālos gan arheoloģiskos, gan etnogrāfiskos tērpos izdejot mūsdienu horeogrāfu veidotās kompozīcijas ir gandrīz neiespējami. Pīgozne atgādina, ka arheoloģiskajam tautastērpam komplektā nāca greznas, apjomīgas un smagas bronzas rotas. Spīčs savukārt atminas, kā vēl padomju laikos Maskavā plānots uzvest grandiozu visu republiku tautas deju koncertu, kuram no Latvijas izvēlēta deja “Rucaviete” un tajā izmantoti muzejā glabāti etnogrāfiskie tautastērpi: “Viņi to vienreiz nodejoja un pateica: nekad vairs! Protams, var uztaisīt 17., 18. vai 19. gadsimta tērpu atdarinājumu, kas piemērots dejošanai – ar noteikumu, ka dejo tā laikmeta dejas.”
Spīčs uzsver arī, ka uzreiz skaidri jāpasaka: šis ir tērps vienam notikumam, tieši šim deju lieluzvedumam Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkos: “Tāpat kā kāzu tērpu – to taču nevilks publikā vairāk par vienu reizi. Tā ir pavisam cita filozofija nekā goda tērpam, kuru cenšas rūpīgi nostrādāt, lai varētu lietot ilgu laiku.” Horeogrāfs piebilst, ka nav arī deju, kurās kolektīvi pēc svētkiem šādu tērpu varētu izmantot, tādēļ vienīgais veids, kā to padarīt vairākkārt lietojamu – ja horeogrāfiem speciāli pasūta dejas, taču tādā gadījumā skaidri jāpasaka: tam nav nekāda sakara ar tautas deju, tradīciju.
Ernestu Spīču mākslinieces iecerētie tērpi satrauc tikai viena iemesla dēļ, proti – tie demonstrē virzienu, kādā attīstās Dziesmu un deju svētku deju koncepcija, arvien tālāk attālinoties no savas sākotnējās idejas: kopt latviešu tautas deju. “Deju svētku un visas deju kopu pastāvēšanas jēga ir dejošanas tradīcijas saglabāšana, pilnveidošana, tautas izglītošana un pat tradīcijas atjaunošana, jo tā ir bijusi pamatīgi nīcināta. Tikai tam ir nepieciešams tērēt valsts naudu, jo tas ir tautas interesēs. Tautas dejas atjaunošana bija Deju svētku radītāju mērķis XX gadsimta 30. gados. Tautas svētkos var būt arī izrādes, bet tas nav centrālais notikums, jo galvenais mērķis ir tas, ka cilvēki māk tradicionālās dejas un lieto tās svētkos, rituālos un citās sadzīves vajadzībām. Turpretī tās dejas, kuras dejo šovos, cilvēki sadzīvē nedejo. Tādējādi tai būtu jābūt privātai iniciatīvai, kurai, iespējams, var atvēlēt valsts naudu konkursa kārtā,” pauž Spīčs.
Savukārt Ieva Pīgozne izsaka cerību, ka svētku organizatoru piedāvātais variants ļaus skatītājiem saprast, ka tērps ir stilizācija tādā pašā mērā kā dejas, ko dejos tā valkātāji: “Varam cerēt, ka sabiedrībā neradīsies pārliecība, ka tāds šis tērps tiešām bija senatnē, jo atšķirība ir tik milzīga un uzskatāma, ka cilvēki spēs to ieraudzīt. Tāpat varam cerēt, ka varbūt tie radīs interesi rakt dziļāk un interesēties par to, kāds tad ir šo tērpu iedvesmas avots – senais latgaļu un lībiešu tērps vēlajā dzelzs laikmetā.”
