Raķetes var nokrist jebkur: Par ikdienu kara pārņemtajā teritorijā kļuvušas gaisa trauksmes 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neviens pat šķietami tālu no kara zonas valsts vidienē vai pat Ukrainas galējos rietumos nevar justies pilnīgā drošībā. Raķetes var nokrist jebkur. Par tām laikus brīdina trauksme, lai būtu iespējams ātri apģērbties, paņemt līdzi dokumentus un dotos uz patvērumu.
Daudzi, kas no karstajiem kauju rajoniem dodas ārā no valsts, dara to rūpēs par saviem bērniem. Valsti gandrīz simtprocentīgi atstāj sievietes ar bērniem, jo vīriešiem vecumā līdz 60 gadiem noliegts pamest Ukrainu. Citas mātes nolēmušas tālāk ar saviem bērniem nebraukt un pagaidām atradušas patvērumu valsts vidienē vai rietumdaļā. Šīs sievietes, ar kurām man bija iespēja aprunāties, stāstīja par milzu nevēlēšanos doties bēgļu gaitās. Daudzas jau iesaistījušās dažādos palīgdarbos bruņotajiem Ukrainas aizstāvjiem.
Kaujas piemājas ielā
Žurnāliste Natalka Pozņaka-Homenko, kuras rakstus var lasīt arī “Latvijas Avīzes” pielikumā “Zemessargs”, vēl pavisam nesen ar vīru un trim (6, 14 un 16 gadus vecas) meitām dzīvoja pašā Kijevas pievārtē, Gostomeļas mikrorajonā Mostiščē. Jau pēc pirmās kauju dienas viņiem bijis jāpamet sava privātmāja. Tieši uz viņu ielas norisinājušās kaujas. Tur bijuši sašauti krievu bruņutransportieri. Tad pārcēlušies uz kaimiņu rajonu pie saviem paziņām. Tur privātmājas pagrabā vairākas dienas mitinājušās trīs ģimenes ar bērniem.
Natalkas vīrs, vēstures muzeja darbinieks, tajā laikā nodarbojās ar dažādu muzeja eksponātu glābšanu, bet pēc tam pievienojās vienam no galvaspilsētas teritoriālās aizsardzības bataljoniem. Tad Natalka ar divām vecākajām meitām arī pārcēlušās uz Kijevu. Domājusi pieteikties par palīgu bataljonā. Taču tikusi noraidīta, jo brīvprātīgo palīgu un arī karavīru esot gana.
Situācijai kļūstot aizvien draudīgākai, nolemts izvest meitas no pilsētas, kuru Krievijas armijai līdz šim nav izdevies aplenkt. “Tika formēti elektriskie vilcieni, lai cilvēki varētu doties rietumu virzienā, nokļūtu drošībā. Tas bija smags pārbaudījums, šīs deviņas stundas pārpildītā vilcienā. Tie, kas sēdēja, tie sēdēja, bet man šķiet, ka es visu laiku nostāvēju uz vienas kājas.
Ceļā mūs neapšaudīja, bija tikai trauksmes sirēnas. Kad nokļuvām galā Ternopoles pilsētā ap pulksten diviem naktī, līdz rītam visiem braucējiem bija jāatrodas dzelzceļa stacijā, jo spēkā visur ir komandanta stunda. Pēc tam pretī atbrauca mūsu paziņas. Esam izvietojušies pie viņiem,” stāstīja Natalka.
Uz pagrabu viesnīcā
Pēc satikšanās ar Novogradas–Volinskas brīvprātīgajiem karavīriem no teritoriālās aizsardzības bataljona dodamies uz nelielu viesnīciņu. Sākumā esam satikuši vien četrus poļu TV žurnālistus, taču ar pārējiem viesiem iepazīstamies vēlāk.
Ap pulksten desmitiem vakarā atskan trauksme, pie Latvijas žurnālistu istabas durvīm atskan klauvēšana un aicinājums doties uz pagrabu. Vairākas telpas. Ir silts un gaišs. Satiekam trīs kijeviešu ģimenes. Viena atstājusi Ukrainas galvaspilsētu jau pirmajā kara dienā. Tas bijis liels pārbaudījums – Kijevu varējuši pamest tikai 10 stundu laikā, bijis neredzēti daudz mašīnu, kas lēnām virzījušās rietumu virzienā.
“Man bija ļoti lielas bažas par bērniem un mūsu vecajiem ģimenes locekļiem. Dēliņu piespiedu sev klāt, kad atskanēja sprādzieni. Par pieredzēto, par sajūtām nav viegli runāt,” teica 36 gadus vecā kijeviete. Tagad viņa ir ceļā uz Užgorodu, bet no turienes visa ģimene pārcelsies uz ārzemēm. “Lai nu ko, bet pieņemt, ka Ukrainā var izcelties tāds karš, es nebiju gatava. Tas šķita pilnīgi neticami, ka bumbas var lidot uz Kijevu,” teica viņa.
Kāda cita 41 gadu veca sieviete, sēdēdama uz soliņa citā pagraba telpā, man stāstīja, cik sarežģīti pieņemt izšķirošo lēmumu – pamest mājas vai palikt turpat. Otrajā gadījumā varot gadīties, ka vēlāk evakuēšanās vairs nebūs iespējama. “Mūsu vīri ir tādi varoņi, viņi tā cīnās. Nav jau arī uz kurieni atkāpties, to saprot visa nācija,” stāstīja sieviete.
Jautāju, vai, viņasprāt, Rietumu sankcijas palīdz šajā situācijā. “Mums palīdz daudz cilvēku no dažādām valstīm, par to patiešām ļoti liels paldies. Bet vienlaikus varu teikt, ka tas ir par maz – Putinu tas nav apturējis, slepkavošana aizvien pieņemas spēkā. Mūsu pilsētu iznīcināšana turpinās. Mums ir vajadzīga gaisa telpas slēgšana, bet mums atkal tika pateikts, ka tas nenotikšot,” teica sieviete, liekot uzsvaru uz ārkārtēji būtisko jautājumu par gaisa telpas kontroli. Tas, šķiet, jau labi redzams, ka uz zemes ukraiņu karavīri tiks galā ar agresora masu. To apstiprinot Krievijas armijas lielie zaudējumi.
Donbasa frontē bez pārmaiņām
Svētdien sazinājos ar savu labo paziņu, ukraiņu izlūku ar segvārdu Ķīmiķis no Ukrainas armijas 56. mehanizētās brigādes. Sestdien viņš atgriezies no pozīcijām pirmajās līnijās, kas atrodas nedaudz vairāk par desmit kilometriem no Doneckas. Situācija tur atgādinot lielos pasaules karus. Pretinieki apmainās ar lielgabalu un mīnmetēju uguni.
“Artilēristi aiz mums kilometra attālumā. Tad nu viņi tā labi nostrādā pa rusņu, un iestājas klusums. Tad tie šauj pretī un tad gan bieži mums gāja karsti. Laikam precīzi nebija noteiktas koordinātas, šāviņi un mīnas krita mūsu pozīcijas tuvumā. Viens no mūsējiem tik steidzīgi lēca, paslīdēja, nobrauca ar seju pa trepēm. Ievilkām viņu ātri blindāžā. Viņš: “Mana galva!” Smejamies – štrunts par galvu, tik sadauzīta, pats taču vesels,” smaidot videozvanā man stāstīja Ķīmiķis.
Tagad viņš atgriezies savā vadā, var atpūsties. Taisnā līnijā no pirmajām pozīcijām tas ir ap desmit kilometru attālumā. Ciematā, kur viņi izvietojušies, pēc viņa teiktā, nekas daudz nav mainījies – iedzīvotāji nekur nav aizbraukuši, ir elektrība un ūdens, darbojas mobilie telefona sakari. Tikai divi biedri no izlūku vada bijuši kaujās pie Volnovahas, vienam lodes ievainojums kājā, otram šķembu trāpījums sānos. Abi nogādāti uz hospitāli.
Bēgļu gaitās – 1,5 miljoni cilvēku
* Pēdējo desmit dienu laikā no Ukrainas bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm devušies vairāk nekā 1,5 miljoni cilvēku, paziņojis ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos Filipo Grandi. Viņš norādījis, ka šī bēgļu krīze plešas plašumā straujāk nekā jebkura cita bēgļu krīze kopš Otrā pasaules kara.
* Eiropas Savienība piešķīrusi 500 miljonus eiro humānajai palīdzībai ukraiņu bēgļiem, un nolēmusi, ka bēgļiem no Ukrainas būs tiesības trīs gadus dzīvot un strādāt Eiropas Savienībā.
* Kopš Krievijas karaspēka iebrukuma sākuma līdz 6. martam Ukrainā gājuši bojā 38 bērni un 71 bērns ticis ievainots, svētdien paziņojusi Ukrainas parlamenta pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova. “Šie dati nav pilnīgi, jo pagaidām vēl nav iespējams noteikt precīzu informāciju par nogalināto un ievainoto iedzīvotāju skaitu Doņeckas apgabala pilsētā Mariupolē un Kijevas apgabala pilsētā Irpiņā,” paziņoja Denisova.
