Rajevskis: Cilvēki no valsts pirmās personas gaida to, ko lielākā daļa Latvijas politiķu nespēj nodrošināt, un tā ir empātija 118
Kādreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Valsts prezidenta amatā ir izlēmis, ka viņa atbalsta un spēka punkts būs sabiedrība, tādu viedokli aģentūrai LETA pauda politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis.
Viņš norādīja, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tikai divi prezidenti – Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga – ir pildījuši šos amata pienākumus divus termiņus. Salīdzinot ar pārējiem četriem – Valdi Zatleru, Andri Bērziņu, Raimondu Vējoni un Egilu Levitu – atšķirība bijusi tajā, ko prezidenti ir izvirzījuši par galveno atbalstu punktu. Proti, šie Valsts prezidenti galveno atbalsta punktu meklējuši politiskajā elitē, kas viņus izvirzīja par prezidenta kandidātu un ievēlēja šajā amatā.
Rajevskis uzsvēra, ka, piemēram, Vīķe-Freiberga meklēja atbalstu sabiedrībā. Viņa būvēja savu tēlu tā, lai kļūtu par sabiedrības balsi, mediatoru starp sabiedrību un politisko eliti, lai tā šo balsi sadzird un saprot. Politologam šķiet, ka arī Rinkēvičs ir pieņēmis savu izvēli, kas kļūst aizvien spēcīgāk redzama, jo viņš brauc uz Latvijas reģioniem, kontaktējas ar cilvēkiem – jo vairāk viņš to dara, jo viņam padziļinās izpratne par to, ko sabiedrība domā. Arī sabiedrībai viņš kļūst saprotamāks.
Taujāts, vai Rinkēvičam valsts pirmās amatpersonas amatā ir arī kādas vājās puses, politologs pieminēja to, ko atzīst arī pats Valsts prezidents – prezidents nevar pavēlēt, viņš var vērst uzmanību. Valsts prezidentam nav varas. Pēc Rajevska paustā, lai gan ir bijuši gadījumi, kad Rinkēvičs aicinājis pievērst uzmanību atsevišķām problēmām, bet tālāk nekas nav noticis, jo izpildvara var ignorēt prezidentu. Politologs norāda, ka par nožēlu tā tas ir, jo Rinkēvičam ir dziļa izpratne par politiku un izpildvaru, ņemot vērā, ka viņš vairāk nekā desmit gadus ir bijis ārlietu ministrs un Ministru kabineta loceklis. Prezidentam nav instrumentu, lai viņš varētu stingrāk ietekmēt un projicēt savu gribu uz valdības darbu.
Runājot par to, vai Rinkēvičam jau sākotnēji nebija salīdzinoši liels sabiedrības uzticības kredīts, ņemot vērā, ka 2022.gada Saeimas vēlēšanās viņš saņēma visvairāk plusu, Rajevskis aicināja atcerēties iemeslus, kāpēc viņam bija tik augsta popularitāte vēlēšanās. Viņaprāt,
Rinkēvičs parādīja savas politiskās spējas un gribu Ukrainas kara kontekstā. 2022.gada 24.februārī, kad Krievija atkārtoti iebruka Ukrainā, toreizējais ārlietu ministrs atradās Kijivā. Latvijas piegādātās aizsardzības raķešu sistēmas “Stinger” palīdzēja Ukrainai nosargāt galvaspilsētu. Rinkēvičs nodemonstrēja politisko gribu arī starptautiski, tāpēc cilvēki 2022.gada Saeimas vēlēšanās nobalsoja par viņu tādā apjomā.
“Toreiz viņš bija ārlietu ministrs, tomēr, kļūstot par Valsts prezidentu, ir jānolaižas no ministra mākoņiem, jo cilvēki no ārlietu ministra gaida kaut ko pilnīgi citu nekā no Valsts prezidenta. Cilvēki no valsts pirmās personas gaida to, ko lielākā daļa Latvijas politiķu nespēj nodrošināt, un tā ir empātija. Tas arī bija bijušā premjera Krišjāņa Kariņa (JV) norieta iemesls – empātijas trūkums, nespēja iejusties otra cilvēka ādā,” sacīja eksperts.
Taujāts, kā salāgot divus lielumus – Rinkēviču kā bijušo politiskās apvienības “Jaunā vienotība” politiķi, ārlietu ministru vairākās valdībās un Rinkēviču kā Valsts prezidentu, kurš pirms stāšanās amatā nolicis “Jaunās vienotības” biedra karti, Rajevskis uzsvēra, ka tā ir konstitucionāla rakstura problēma. Prezidents atrodas pāri politiskajai sistēmai. Viņš uzsvēra, ka cilvēki grib prezidentu, kuram ir politiskā pieredze, jo ir “atēdušies” nepolitiskus, vājus prezidentus.
“Vienlaikus prezidents nedrīkst atzīt, ka viņš ir “Jaunās vienotības” prezidents. Būsim godīgi, viņš un “Jaunās vienotības” aktīvais sastāvs panāca viņa ievēlēšanu. Tas bija politisks darījums, kur vienas partijas iekļuva koalīcijā, citas – palika opozīcijā. Konstitucionālā sistēma prezidentam uzliek par pienākumu nolikt partijas biedra karti, aizmirst, ka viņš ir bijis “Jaunās vienotības” politiķis un nostāties pāri politiskajai sistēmai,” teica eksperts.
Politologs piebilda, ka, ja skatās no retorikas viedokļa, Rinkēvičs izdara spiedienu uz valdību. Prezidents ir izteicies gan par budžetu, gan par nodokļiem. Rajevska ieskatā Valsts prezidents bija pietiekami ass, uzsverot, ka nav nedz ietaupīts, nedz pārskatīti izdevumi, bet, iespējams, noris sarunas par nodokļu palielināšanu.
Jautāts, vai uz Rinkēviča tēlu nemet ēnu veids, kā viņš tika pie prezidenta amata, politologs sacīja, ka “politiskā tirgus” cēlonis bija gan Nacionālās apvienības kļūda atkārtoti virzīt Valsts prezidenta amatam Levitu, ko atbalstīja arī “Jaunā vienotība”, ignorējot sabiedrisko domu un iedodot stipras kārtis valdības opozīcijas rokās. Rajevskis uzsvēra, ka “Apvienotais saraksts” vēl pirms vēlēšanām teica, ka neatbalstīs Levita ievēlēšanu.
Pēc politologa domām, milzīga kļūda bija ignorēt sabiedrības viedokli, jo, ja pirmajā etapā ir “ievārīta putra”, tiek atvērtas durvis “politiskajam tirgum”, par ko šis process arī pārvērtās. Rajevskis atzīmēja, ka, abstrahējoties no tā, kāds Rinkēvičs ir kā Valsts prezidents, “Jaunā vienotība” ir smagi cietusi, pazaudējot šādu politiķi no savām rindām, ko varēja redzēt bijušā premjera Krišjāņa Kariņa (JV) valdības sabrukuma laikā, jo pazuda viens no galvenajiem sarunu vedējiem.
“Tas nav nekāds noslēpums, ka Rinkēvičs bija vadošais “Jaunās vienotības” sarunu vedējs, kuru respektēja visi politiskie partneri. Ja Rinkēvičs būtu palicis “Jaunajā vienotībā” un par prezidentu tiktu ievēlēts kāds cits kandidāts, iespējams, koalīcijas sastāvs nebūtu mainījies, vai arī tiktu izveidota cita koalīcija, kura būtu stiprāka par pašreizējo, kura ir vāja balsu skaita ziņā. “Jaunā vienotība”, risinot taktiskas problēmas, kuras pieļāva, atbalstot Nacionālās apvienības virzīto Levitu, zaudēja savu populārāko politiķi,” teica politologs.
Atbilstoši pētījumu aģentūras SKDS datiem, iepriekšējam Valsts prezidentam Levitam bija vēsturiski zemākais sabiedrības atbalsts. Jautāts, vai Rinkēvičam ir izdevies atjaunot sabiedrības uzticēšanos Valsts prezidenta institūcijai, Rajevskis norādīja, ka Levita prezidentūra ir dalāma posmos – esot šajā amatā aptuveni gadu, viņš ievērojami mainījās un nošķīrās no sabiedrības. Pēc politologa domām, tā nav institūcijas problēma, bet gan personības problēma, jo Latvijas sabiedrībā ir liela interese par prezidenta vēlēšanām, kas liecina par milzīgo institūcijas prestižu. Tāpat Rajevskis nedomā, ka Rinkēviča uzdevums bija atjaunot uzticēšanos institūcijai, jo tā nebija sagrauta.
Viņaprāt, sabiedrība nav pilnībā aizmirsusi, ka Rinkēvičs ir “Jaunās vienotības” politiķis un to atbildību, kāda viņam ir, nominējot Ministru prezidenta amatam Eviku Silņu (JV). Eksperta ieskatā prezidents apzinās, ka viņš ir līdzatbildīgs par valdības darbu, jo valdības darbs var iedragāt viņa prestižu – no vienas puses valdība ir jābiksta, no otras puses – prezidentam nav izdevīga valdības krišana ar milzīgu skandālu.
LETA jau rakstīja, ka šodien aprit gads kopš Saeima Valsts prezidenta amatā ievēlēja bijušo ārlietu ministru Rinkēviču. Pērn 11.maijā “Jaunā vienotība” paziņoja par lēmumu Valsts prezidenta amatam virzīt ilggadējo ārlietu ministra Rinkēviča kandidatūru.
Atklātā balsošanā 2023.gada 31.maijā, balsojot ar vēlēšanu zīmēm, trešajā vēlēšanu kārtā Rinkēviča kandidatūru atbalstīja 52, bet pret bija 35 deputāti. Kopā ar Rinkēviču uz valsts pirmās personas amatu kandidēja arī “Apvienotā saraksta” virzītais uzņēmējs Uldis Pīlēns un partijas “Progresīvie” virzītā publiskās pārvaldības eksperte Elīna Pinto.
Kā liecina informācija aģentūras LETA arhīvā, Rinkēvičs dzimis 1973.gadā Jūrmalā. Viņš absolvējis Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti, saņēmis sertifikātu par politikas zinātņu un starptautisko attiecību studijām Groningenas Universitātē, Nīderlandē. Viņam ir arī divi maģistra grādi, kas iegūti LU politikas zinātnē un ASV Nacionālās Aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo Resursu Stratēģijas Industriālo koledžā.
Rinkēvičs pagājušā gadsimta 90.gados strādājis par Latvijas Radio žurnālistu ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos, pēc tam dažādos amatos sācis savu karjeru Aizsardzības ministrijā (AM), kurā no 1997.gada vairāk nekā desmit gadus ieņēma augstākā ierēdņa – AM valsts sekretāra – amatu.
Tāpat Rinkēvičs no 2002. līdz 2003.gadam bija Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO, un no 2005.gada līdz 2007.gada janvārim Rinkēvičs ieņēma NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroja vadītāja posteni.
No 2008.gada oktobra līdz 2011.gada jūlijam Rinkēvičs bija Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs. Zatleram netiekot pārvēlētam uz otro prezidentūras termiņu un iesaistoties politikā, tajā iesaistījās arī Rinkēvičs, un 2011.gadā viņš kļuva par Valda Dombrovska (JV) vadītās valdības ārlietu ministru, savukārt 2012.gada sākumā iestājās bijušā prezidenta Zatlera vadītajā Reformu partijā.
Ārlietu ministra amatu Rinkēvičs saglabāja arī Laimdotas Straujumas, Māra Kučinska (AS) valdībā un Kariņa abās valdībās. 2014.gada pavasarī Rinkēvičs iestājās partijā “Vienotība”. 2022.gada 14.Saeimas vēlēšanās Rinkēvičs ievēlēts parlamentā no partiju apvienības “Jaunā vienotība” saraksta.
Rinkēvičs ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, Viestura ordeņa lielkrusta komandieris, kā arī saņēmis NATO un vairāku Latvijas sabiedroto ārvalstu augstus apbalvojumus.
