Raivis Dzintars: Pie kā pieradina “Saskaņa”? 24
Brīdī, kad atbildīgā komisija nosauca pieticīgus naudā aprēķinātus zaudējumus, ko Latvijas valstij nesa padomju okupācijas vara, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs par to ironizēja ar karikatūru starpniecību, it kā pauzdams, ka no vēstures nevajagot taisīt politiku. Tas gan mēram netraucēja pēc pāris nedēļām pašam runāt par vēsturi un izdarīt pat ļoti politiskus secinājumus: “Bez uzvaras 2. Pasaules karā nevarētu svinēt ne 4. maija, ne 18. novembra svētkus.” “9. maijs nav Krievijas svētki, tie ir Latvijas svētki.”
Kā pierāda 9. maijs, ar vēstures faktu izmantošanu politiskā kontekstā Ušakova kungs nebūt nav “uz jūs”, jautājums ir tikai par to, kurus vēsturiskos notikumus pamanīt un kurus labāk paslaucīt zem paklāja. Un, protams, kā tos skaidrot.
Daļu sabiedrības “Saskaņas” līdera publiski paustās atziņas saniknojušas. Vēl citi ir neizpratnē, kā Ušakova paziņojumi sader kopā ar vēlmi arī turpmāk politikā cīnīties par latviešu balsīm. Jo nudien uz krievu auditoriju mērķētie plašsaziņas līdzekļi “Saskaņai” nodrošina absolūtu monopolu attiecīgajā vidē. Politiskā cīņa ir tieši par latviešu sirdīm un prātiem, un šajā cīņā it kā vajadzētu būt uzmanīgākam un vairāk koncentrēties uz tādām “pārbaudītām vērtībām” kā valdības lamāšana un saimniecisku labumu solīšana.
Vai nu Ušakovs bijis neapdomīgs un neuzmanīgs (kam negribētos ticēt, ņemot vērā politiķa pieredzi un resursus), vai arī viņam ir pamats zināmai drošībai, ka pietiekami liela daļa latviešu sabiedrības šādus izteikumus gatava kā minimums pieciest. Līdzīgi kā latvietis Harijs Vītoliņš piecieš oranži melno impērisma simbolu Krievijas hokeja komandas trenera amatā. Sak: “labāk jau būtu bez tā, bet lietas labā var jau arī tā…”
To sauc par pieradināšanu. Vispirms aicinājums samierināties ar to, ka “viedokļi jau var būt dažādi” un “katram ir tiesības svinēt”. Pēc tam paziņojums, 9. maijs esot teju Latvijas valstiskuma priekšnosacījums. Redzot, cik mērķtiecīgi Latvijas sabiedriskā doma tiek barota ar apziņu, ka Latvijas valsts neesot izdevusies un ka latvieši savā kašķīgumā un zaglīgumā valsti vadīt nespējot, nav grūti iedomāties, kāda varētu būt tālākā secinājumu ķēde.
Manuprāt, ir sasniegta tā robeža, kad šī ķēde ir jāpārrauj. 9. maijs nav Latvijas diena. Tā ir kritušas un revanšu alkstošas impērijas slavināšanas diena, bet Latvijas valstiskums šo impēristu skatījumā ir vien nebūtiska kļūda. Saistīt 9. maiju ar 18. novembri ir nekaunīgi un nepiedodami. Tas būtu jāatceras arī tad, kad būs šķietami saimnieciskas un nepolitiskas – pašvaldību vēlēšanas. Bez atbilstošas pārmācīšanas vēlēšanās varam sagaidīt nākamos soļus, un tā būs mūsu visu atbildība.
