Raivis Dzintars: Ko pauž “Šlesera izlīguma” saturs un forma 37
Tikai retais radio vai TV ekrānos nebūs pamanījis Aināra Šlesera biedrības apmaksāto reklāmu par nācijas izlīgumu. Emocionālā formā izteikts vēstījums, kas aicina nepieļaut Ukrainas notikumu atkārtošanos Latvijā, vienoties sabiedrībai uz latviešu valodas pamata, neatdot krievus Krievijai, cienīt dažādas kultūras Latvijā, neļaut ekstrēmistiem un viņu saukļiem mūs turēt pagātnē… Vēstījumu pastiprina brīdinājums, ka no vārdiem līdz lodēm ir tikai viens solis, ko nedrīkst pieļaut.
Iespējams, ka politiskā loģika prasītu apstrīdēt un kritizēt Šlesera reklāmas saturu. Taču, godīgi sakot, reklāmā paustajām domām ir jāpiekrīt. Tās ir aktuālas, pareizas, trāpīgas. Šodien galvenais apdraudējums valstij tiešām ir nedzimuši bērni un aizbraukuši tautieši, naids un nedrošība, nevis tanki. Ja distancētos no tā, kas veido reklāmu un kādos nolūkos, tad vēstījums ir uzrunājošs un tajā der ieklausīties.
Reklāmas vājā vieta, manuprāt, nav saistīta ar saturu, bet formu. Proti, ja mērķis būtu “neatdot krievus Krievijai” un vienot cilvēkus piederībā Latvijas valstij, tad Šlesera portrets reklāmas beigās būtu lieks. Tas rada iespaidu (bet visbiežāk jau 100% pārliecību), ka runa ir par vēlēšanu tuvošanos un mēģinājumiem uztaustīt kādu jaunu politiskā pieprasījuma stīgu. Šlesera politiskais reitings ir zems. Ļoti zems. Un līdz ar to pret jebkuru ideju, ko Šlesers sasaista ar savu politisko uznācienu, cilvēkiem var izstrādāties pretēja reakcija.
Otrkārt, būtu pareizi šāda veida reklāmas rādīt arī krievu valodā krieviski runājošai publikai. Tās iztrūkums ir vēl viens rādītājs, ka šajā gadījumā runa, visticamāk, ir tikai par politiku, nevis ideāliem.
Šlesera politiskā nākotne šajā stāstā, manuprāt, tomēr ir stipri otršķirīgs jautājums. Svarīgi saprast, ko vispār Latvijas gadījumā nozīmētu nācijas izlīgums un kurš būtu pilnvarots izlīgt. Tas ir jautājums, uz ko būtu jāmeklē atbilde pašlaik ievēlētajiem politiķiem. Tie, kas dažādās situācijās maina viedokļus pēc īslaicīga izdevīguma, diez vai var pārliecināt sabiedrību par kāda izlīguma vai jebkādas citas lielas vienošanās patiesumu.
Ir lietas, kas šodien saviem atbalstītājiem būtu jāpasaka tieši Nacionālās apvienības un “Saskaņas centra” politiķiem. Pirmkārt, tas, ka pat diametrāli pretēji politiskie uzskati kļūst maznozīmīgi tad, kad runājam par Latvijas ģimeņu tiesībām dzīvot drošā vidē, kur politiska taisnība netiek pierādīta ar fiziska spēka palīdzību. Latvijas spēks tiešām ir atkarīgs no tā, vai mūsu cilvēki ar “sesto prātu” jutīs, ka Ukrainas notikumi Latvijā nevar notikt. Gan NA, gan “SC” ir skaidri jādefinē, ka jebkāda vardarbība ir nosodāma neatkarīgi no tā, kurš un ar kādiem motīviem to veiktu.
Otrkārt, reizēm jāizvēlas starp variantiem, no kuriem neviens nešķiet ideāls. Runājot līdzībās, ja man jāizvēlas komplektā krievi, kam svarīgs 9. maijs, un latvieši, kam svarīgs 16. marts, – no vienas puses, un kosmopolītisks bars bez tautības, ticības un vērtībām – no otras, tad es izvēlos pirmo. Vēlos ticēt tam, ka cilvēki ar pārliecību (pat ar pretēju) spēj runāt un vienoties par saprātīgu minimumu. Katrā ziņā, ja runājam par jauniem izaicinājumiem, ko Latvijai nesis Ukrainas stāsts, tad šis ir viens no tiem.
