Raivis Dzintars: Homoseksuālu cilvēku labklājība un komforts arī man ir vērtība, bet tā nav mana vienīgā vērtība 22
Autors: Raivis Dzintars, “Facebook”
Tiem, kam šķiet, ka Satversmes 110. panta grozījumu jēga ir “par vai pret homoseksuālistiem”, tālāk lasīt nav vērts.
Uz pārdomām aicinu tos, kas rok dziļāk un mēģina lietas skatīt kopsakarībās.
Tik daudz naida, pazemojošu apzīmējumu un agresijas kā šajās dienās nebiju saņēmis sen. Un tas nāk no cilvēkiem, kuri, aizstāvot savu pārliecību, atsaucas un demokrātijas un liberālisma vērtībām.
Vai tad liberālismam nebūtu jāietver cieņa pret otra cilvēka viedokli, pat ja savējais būtiski atšķiras? Vai tad demokrātija nenozīmē to, ka nav tikai “viena atļautā viedokļa”?
Izskatās, ka vārda brīvība noteiktās aprindās tiek uzturēta spēkā tikai tad, ja tā iekļaujas ļoti šauros “pareizās” ideoloģijas rāmjos. Nav svarīgi, kas ir teikts Latvijas likumos – Satversmes tiesa var faktiski radīt savējos.
Nav svarīgi, kā domā tu – lielajos medijos dominēs “pareizo ekspertu” viedoklis. Nav svarīgi, kāda ir tava argumentācija un uzskati – ja neatbalsti “pareizo viedokli”, tiksi pasludināts labākajā gadījumā par tumsoņu.
Manu cieņu un labvēlību pret līdzcilvēku nekādā veidā neietekmē tas, ko viņš mīl. Nemūžam negribētu dzīvot režīmos, kuros cilvēks tiktu sodīts par to, kāds viņš ir piedzimis.
Ja redzu naidpilnus uzbrukumus cilvēkam viņa seksuālās orientācijas dēļ, man tas šķiet dziļi pretīgi. Jā, homoseksuālu cilvēku labklājība un komforts arī man kā nacionāli konservatīvam cilvēkam ir vērtība. BET… Tā nav mana vienīgā vērtība.
Un mana pārliecība ir, ka šī vērtība nevar būt paceļama pāri visām pārējām vērtībām.
Lai kā katru atsevišķu soli (ģimenes jēdziena pārdefinēšana Satversmes tiesas izpildījumā, kopdzīves regulējums utt.) nepasniegtu kā mazu nevainīgu mozaīkas gabaliņu, domāju, ka maz būs tik naivu cilvēku, kas nesaprastu, ka tas ir ceļš uz viendzimuma laulību atzīšanu.
Daudzi, šo lasot, ir droši, ka viņu dzīvi tas nekā neietekmēs. Varbūt. Bet līdzās jums dzīvo arī ļoti daudzi citi līdzcilvēki, kam šis šķiet reliģiski vai morāli ētiski ļoti būtisks jautājums.
Līdzās jums ir cilvēki, kuri pārliecināti, ka viendzimuma laulības ir ceļš uz tradicionālo kopienu un vērtību sistēmas nojaukšanu. Tādas sistēmas nojaukšanu, kas veicina nācijas turpināšanos.
Jūs varat šiem līdzcilvēkiem nepiekrist. Bet viņu viedoklim ir ne tikai tiesības būt. Tam ir tiesības būt pārstāvētam demokrātiskā procesā vienlīdzīgi bez pazemojuma, bez bailēm, bez kroplas vienveidības mediju telpā, bez masīvas smadzeņu skalošanas kino ekrānos un skolu solos.
Jā, un arī bez vardarbības, kas daudzviet Eiropā un pasaulē pret konservatīvu uzskatu paudējiem kļūst par realitāti.
Kad konservatīvi domājoši cilvēki savu viedokli pamato ar gadu simtiem cauraustu kultūru un vērtībām, oponenti argumentēti iebilst, ka kultūra nav nemainīga un arī vērtības ir kaut kas, ko laika gaitā var pārskatīt. Jā, protams, var pārskatīt, un tas arī notiek.
Izšķirošs ir jautājums – kādā veidā? Ja aktīvs (un reizēm agresīvs) mazākums cenšas pārējo sabiedrību pāraudzināt ar “nepareizi domājošo” pazemošanu, ar pieņēmumu, ka indivīda vēlmes pēc definīcijas ir augstākas par tradīcijām un kultūras normām, tad agrāk vai vēlāk pēc tādas pašas formulas var tikt nojaukts viss, kas mums kā nācijai ir vēsturiski svarīgs.
Tad kāpēc Latvijai turēties pie vienas valsts valodas? Kāpēc vispār rūpēties par latviešu valodas saglabāšanu? Varbūt skolās uzreiz jāmāca tikai angļu vai krievu valodā? Kāpēc neatvērt vārtus nekontrolētai imigrācijai?
Kāpēc valsts svētkos jāpaceļ karogs? Kāpēc himnas laikā jāpieceļas? Kāpēc mēs nevarētu indivīdu labklājības vārdā pārdot daļu Latvijas valsts teritorijas?
Absurds? Šobrīd, par laimi, mēs to vēl uztveram kā absurdu, bet visos minētajos gadījumos arī kāds varētu teikt, ka “vērtības un kultūra taču mainās”. Un visur varētu atrast kādu indivīdu intereses un komfortu, kā vārdā to kaut kādā vēstures brīdī mainīt.
Es zinu, ka daudzi mani kolēģi deputāti salūzīs vēstuļu krusas un pazemojumu baiļu priekšā. Viņi būs gatavi “mainīt kultūru un mainīt vērtības”.
Taču šī spiediena taktika netiks izmantota pēdējo reizi. Jo padevīgāki kļūstam liberālās bezgalības priekšā, jo ātrāk pienāks brīdis, kad mainītas tiks jau nākamās vērtības. Mozaīka tāpēc arī ir mozaīka, ka katra daļiņa vēl neko neparāda. Īstenību uzzinām tad, kad visa bilde ir salikta…
? Tiem, kam šķiet, ka Satversmes 110. panta grozījumu jēga ir “par vai pret homoseksuālistiem”, tālāk lasīt nav vērts….
Posted by Raivis Dzintars on Sestdiena, 2021. gada 9. janvāris
