Kad Rainis jau bija miris un tētim bija gandrīz astoņi gadi, viņa audžumamma Anete aizvedusi puisēnu pie Aspazijas. Dzejniece bija ļoti gribējusi redzēt bērnu. Viņš esot stāvējis un juties mazliet bailīgi. Tad Anete viņu drošinājusi un pagrūdusi uz Aspazijas pusi, čukstot pie auss: “Tev jābūt pateicīgam šai kundzei par visu, kas tev ir.” Tētis arī atcerējās, ka šī kundze šad un tad viņus apciemoja mazajā Kalēju ielas dzīvoklītī. 35
Stāsts bija izstāstīts, bet tas bija tikai sākums.
Jau nākamajās dienās ieguvu informāciju no arhīva par Olgu Kliģeri, kur un kad viņa ir bijusi pierakstīta Rīgā un dzīvojusi istabās blakus Rainim un Aspazijai. Man bija arī policijas iecirkņa priekšnieka 1922. gada 11. aprīlī izdota izziņa Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļai, ka 17. martā pēc pusdienas Rūpniecības ielā atrasto jaundzimušo bērnu “vēlas pieņemt par savu pilsone Anete un to kristīt ar vārdu Miervaldis, un dot viņam savu uzvārdu Ozoliņš”. Te vēl varētu piebilst: Anete vēlāk bija stāstījusi Miervaldim, ka tieši 17. martā viņa bija gājusi mazulim pakaļ uz Rūpniecības ielu un grozā pārnesusi mājās. Anetei un Kārlim Ozoliņiem savu bērnu nebija, un par grozā pie Rozas Grolmanes durvīm Rūpniecības ielā nolikto mazuli viņi zināja jau iepriekš, pirms tas notika. Tāpēc steidzās uz Rūpniecības ielu pēc mazuļa. Jo sabiedrības acīs Raiņa ārlaulības dēlam vajadzēja būt nejaušam atradenim. Viņa dzimšanas apliecība tika izdota pēc četrām dienām. (Aspazija labi pazinusi Aneti, jo viņas brālim Zāmuelam jaunībā bijusi liela mīlestība un aizraušanās ar Aneti. Šajā mīlestībā dzimis bērniņš, kas zīdaiņa vecumā nomiris.) Tā Anete un Kārlis Ozoliņi kļuva par Miervalža audžuvecākiem.
Pēc gada 1923. gada 24. jūlijā Rīgas apgabaltiesas Civilnodaļā notika atklāta tiesas sēde, kurā uzklausīja lietu par Kārļa Ozoliņa un viņa sievas Anetes lūgumu adoptēt Miervaldi, kuru viņi jau gadu audzināja. Dīvaini bija apgabaltiesas protokolā izlasīt frāzi, ka adoptējamā aizbildnis (!!) esot devis savu piekrišanu adopcijai.
Kas ir šis Miervalža Ozoliņa aizbildnis, kurš ir devis savu piekrišanu adopcijai? Noslēpumaini, jo nav pat pieminēts aizbildņa vārds. Arī Rīgas Bāriņu tiesas fonda dokumenti nesniedz ziņas, kas vēstītu par izdoto apliecību tiesai, par atrastā bērna reģistrāciju un atzinumu, ka bērns var tikt adoptēts…
Pēc tēta aiziešanas es sazinājos ar viņa māsīcu (protams, ne jau miesīgo, jo viņa audžuvecākiem Anetei un Kārlim Ozoliņiem savu bērnu nebija) Veltu Ābelīti, un mēs satikāmies. Viņa pieminēja Aspaziju, kura bija rūpējusies, lai mazais Miervaldis saņemtu iztikas līdzekļus. Veltas vecmāmiņa vēl bija stāstījusi, ka Anete smagi pārdzīvojusi Raiņa nāvi. Kapos stāvējusi maliņā raudādama un elsodama. Te varētu jautāt, vai viņa tik ļoti mīlēja Raini un viņa dzeju? Vai tas bija Raiņa dēls, ko viņa auklēja un audzināja kā savu bērnu, un pārdzīvoja sava audžudēla tēva aiziešanu citā saulē? Kārlis un Anete Ozoliņi acīmredzot zināja, no kurienes nācis bērns.
1999. gada vasarā īrēju verandiņu pie draudzenes Majoros J. Pliekšāna ielā pretī Raiņa muzejam. Biju sazinājusies ar muzeja direktori Astrīdu Cīruli un ar viņas laipnu ielūgumu apmeklēju Raiņa vasarnīcu – muzeju. Mēs daudz runājām par leģendu, kas bija zināma jau daudziem, bet neviens tā īsti to nevarēja apliecināt. Cīrules kundze, kas kādreiz bija satikusi Olgu Kliģeri, pastāstīja, ka pirms savas dienasgrāmatas nodošanas muzejam viņa to esot pārrakstījusi. No Raiņa dienasgrāmatas par to laiku, kad ir gaidīts un dzimis bērns, lapas esot izplēstas. Aspazija savu dienasgrāmatu arī esot rediģējusi un pārrakstījusi. Iespējamās informācijas pēdas pilnībā izdzēstas…
