“Mans tēvs ir Rainis un māte Olga Kliģere jeb Mēnessmeitiņa,” to pateicis, tētis apklusa. Man šķita – gandrīz vairs neelpoju… 35
Veltas vecmāmiņai savā laikā bijusi draudzene, kas strādājusi Izglītības ministrijā un dzirdējusi, kā darbinieki runā un apspriež Raiņa un jauniņās Olgas Kliģeres tuvās attiecības un mīlestību. Protams, tas viss bija tikai runu līmenī, jo Aspazija, lai izvairītos no valsts mēroga skandāla un izglābtu savas ģimenes, vīra Raiņa, kas tajā laikā bija Saeimas deputāts un Nacionālā teātra direktors, godu, darīja visu, lai noslēpums paliktu miglā tīts. Vēl Velta stāstījusi, ka vecmāmiņas paziņai, kas strādājusi slepenpolicijā, caur Valsts kanceleju uzdots sekot, lai mazajam Miervaldim audžuģimenē nekā netrūktu un pret viņu būtu laba izturēšanās.
Tētis atcerējās, ka viņa dzimšanas dienās sanākuši radi, sēdējuši pie bagāti klātiem galdiem un strīdējušies, vai nauda, kas saņemta bērna audzināšanai, tiekot izlietota pareizi. Viņam bērnībā nekā neesot trūcis, neskatoties uz to, ka Kārlis Ozoliņš bija sētnieks un Anete Ozoliņa – bērnu apģērbu šuvēja. Ar šiem darbiem tajos gados neko daudz nevarēja nopelnīt. Tētim tika dota laba izglītība. Viņš mācījās vijoles spēli Rīgas Tautas konservatorijā, zīmēšanu un aktiermākslu Latvju drāmas ansambļa studijā. Viņam bija lieliska bibliotēka. Pēc vairākiem gadu desmitiem arhīvā tika atrasts pieraksts, ka Anete Ozoliņa 1923. gada vasarā īrējusi dzīvesvietu Jūrmalā, Edinburgā (kopš 1922. gada – Dzintari). Atļauties vasarnīcu par saviem ienākumiem, lai mazajam, gadu vecajam tikko adoptētajam puisītim būtu dzīvošana svaigā gaisā, Ozoliņu ģimene bez materiālas palīdzības nekādi nevarēja.
Te nu tētis mazliet iesmējās un sacīja: pats bija domājis, ka viņš ir Eduarda Smiļģa un kādas aktrises dēls. Iemesls esot tas, ka tad, kad atgriezies no ieslodzījuma 1956. gadā, Smiļģis viņu uzreiz pieņēmis darbā Dailes teātrī, nerēķinoties ar to, ko citi par to domās. Jo viņš tomēr bija izsūtītais. Teātrī arī vēlāk tika runāts par Smiļģa attieksmi pret Miervaldi. Ja lugā, ko iestudēja Smiļģis, nebijis lomas Miervaldim, tad vecmeistars bieži vien to izdomājis. Tētis nekad neesot saņēmis kādu asu Smiļģa piezīmi vai aizrādījumu, no kā gan neviens nav bijis pasargāts. Vai tā bija solidarizēšanās un lielās mīlestības noslēpuma glabāšana draudzības vārdā ar Raini?
Tētis paņēma manu roku, pasmaidīja un teica: “Un tu brīnies, kāpēc tu raksti…” (Savulaik tiekoties biju paņēmusi līdzi savus pirmos uzrakstītos darbiņus, lai tētim nolasītu.)
