Kas bija jaundzimušais bērns? Kas ir viņa vecāki? Kāds iemesls viņiem bija atteikties no bērna? Kāds liktenis ielikts līdzi grozā? 35
Patiesība bija jāgaida 77 gadus.
Jaunpiedzimušais zēns bija Miervaldis Ozoliņš, vēlākais Dailes teātra aktieris. Pēc 26 gadiem tieši tajā dienā, kad viņš grozā tika atrasts Rūpniecības ielas kāpņu telpā – tas ir, 17. martā, – Miervaldim sieva Maija Silmale dāvāja meitiņu, kurai deva vārdu Helju Lelde Maja. Tā biju es.
No savas bērnības tēti un mammu daudz neatceros. Kad nācu saprātīgā vecumā, tētis un mamma bija izsūtījumā. Neliela latviešu inteliģences grupiņa, kas interesējās par franču literatūru un kultūru, Kurta Fridrihsona rosināta, bija nolēmusi sanākt kopā pirmdienu novakarēs, lai kopīgi pārrunātu to, ko agrāk bija lasījuši, atcerētos un sagatavotu priekšlasījumus par kādu noteiktu franču kultūras tematu. Kā tētis vēlāk atzina filmā “Sods par sapni”, tajā smagajā, nospiestajā laikā, kad doma bija pieliekta pie zemes, šīs tikšanās palīdzēja izdzīvot. Tas bija 1946. gadā, bet atskaņas šiem vakariem pienāca 1951. gadā. 5. janvārī gulēju saldā un mierīgā miegā vecmāmiņas dzīvoklī, kad Valsts drošības komiteja jeb čeka arestēja manu mammu. Tētis tika saņemts ciet tajā pašā naktī pēc izrādes Dailes teātrī. Mammu izsūtīja uz Taišetu Sibīrijā, bet tēti aizveda uz ziemeļiem, uz Vorkutu, Intu. Viņiem nebija nekādas iespējas sarakstīties.
Mamma tika atbrīvota 1956. gada maijā un dzimtenē atgriezās mēnesi vēlāk. Tētis pārnāca mājās 1956. gada augustā… kopā ar Nelliju – sievieti, kura tur, tālajos ziemeļos, izsūtījumā bija cīnījusies un rūpējusies par viņa veselību un dzīvību. Nellija dāvāja manam tēvam divus dēlus – Eduardu un Kārli. Eduards gāja bojā nelaimes gadījumā Ķīšezerā četrpadsmit gadu vecumā. Nellija un Kārlis rūpējās par tēti līdz pat viņa pēdējam elpas vilcienam.
1999. gada 1. maijs iekrita sestdienā. No paša rīta piezvanīja mana tēta sieva Nellija. Viņa lūdza, lai es atnākot, jo tēvs jūtoties ļoti vārgs un viņam esot man kaut kas sakāms. Pusdienlaikā stāvēju pie Ozoliņu ģimenes dzīvokļa durvīm. Tēvs mani sagaidīja guļam gultā, jo viņam nebija pat spēka piecelties sēdus. Pārmijām dažus nenozīmīgus teikumus, un tad tētis jautāja, vai es zinot, ka viņš ir bijis adoptēts bērns. Atbildēju, ka jā. Kādreiz tas tika pieminēts, bet es kā bērns tam nebiju pievērsusi uzmanību. Tēvs stāstīja, ka vārda dienā viņu apciemojusi māsīca Velta Ābelīte un atnesusi ziņu, ko viņš bija gaidījis visu mūžu. Tas bija vēstījums par to, kas ir bijuši viņa tēvs un māte. Velta ilgus gadus glabājusi šo ziņu, ko viņas vecmāmiņa vēl pirms savas nāves bija atklājusi un likusi Veltai apsolīt, ka viņa neļaus Miervaldim nomirt, nezinot, kas ir viņa vecāki.
