Raiņa un Mēnessmeitiņas mazmeita. Helju Liniņas pārsteidzošais stāsts 35
Kādas iekšējas šaubas, un tādas ik pa brīdim manī uzviļņo joprojām, liedza šo stāstu atklāt jau pirms krietna, krietna laika. Tas bija pirms vairākiem gadiem, kad mēs ar vīru ciemojāmies pie mūsu ģimenes draudzenes HELJU LINIŅAS Liepājā. Tagad viņa ir apprecējusies ar zviedru kungu Joniju, dzīvo Zviedrijā un pieņēmusi vīra uzvārdu RALBRINGA. Kad 51 gada vecumā Helju Liniņa saņēma 65 latu pensiju, vaļā bija visa pasaule. Zviedrijā viņa kādu laiku palīdzēja vecajiem ļaudīm, bet nu, kaut Latvijā ir divi pieauguši dēli no iepriekšējās laulības, pirkstā kā atkal precētai sievai ir veseli trīs (!) gredzeni. Jo, lūk, Zviedrijā saderinoties līgava un līgavainis viens otram uzvelk pirkstā gredzenu. Laulājoties vīram gredzenā blakus saderināšanās datumam ieraksta laulību datumu, bet sieva saņem vēl laulību gredzenu. Bet pēc kāzu nakts jaunā sieva dabū rīta dāvanu – vēl vienu gredzenu, kuru parasti liek starp saderināšanās un laulību gredzeniem… Tā nu vairākums precēto Zviedrijas sieviešu rotājas ar trim gredzeniem.
Helju sirdslieta ir esejas, stāsti. Tie iepriecinājuši klausītājus Gēteborgas Latviešu biedrībā un Rīgā Neredzīgo biedrībā.
…Bet torīt Liepājā saimniece pavēra mūsu, ciemiņu, istabas durvis, telpā iesmaržoja tradicionālā melnā, karstā un mazliet rūgtenā rīta dzēriena aromāts, un mans vīrs noteica – vai nav jauki, tu guli gultā, aiz loga šalc jūra, un kafiju tev pienes Raiņa mazmeita… Tolaik Helju dažiem saviem draugiem un arī mums bija uzticējusi ģimenes atklājumu, ka viņa, iespējams (!!), ir rada izcilajam latviešu dzejniekam Rainim. Es droši vien piešautu pirkstu pie deniņiem nepārprotamā žestā, ja vien Helju nepazītu jau daudzus gadus – kopš tiem laikiem, kad viņa strādāja datortomogrāfijas nodaļā par operatori Linezera klīnikā. Esam pazīstamas kopš gadiem, kad viss vēl nebija prihvatizēts, kad jahta “Spaniel” piederēja Zinātņu akadēmijai, tās kapteinis Egons Stieģelis vēl nebija nošauts līdz šim nenoskaidrotos apstākļos, kad viņa pāri okeānam pārvesto jahtu sabiedriskā kārtā kopa un ar to burāja Zinātņu akadēmijai vairāk vai mazāk pietuvināti vīri, un jūras braucienos mēs ar Helju pa kārtai tikām ņemtas līdzi pavāra statusā.
Un tāpēc ticu, ka šajā Helju Liniņas-Ralbringas stāstā jebšu leģendā nekas nav tīšuprāt izdomāts.
***
Šo leģendu mēs saņēmām mantojumā no tēva Miervalža Ozoliņa. To var pieņemt vai nepieņemt. Literatūrvēsturnieki lauž un lauzīs šķēpus, un muzeja darbinieki noliegs vai atzīs. Mums ar brāli tikai viens ir skaidrs. Kādēļ gan Miervalža Ozoliņa māsīcai un viņas vecmāmiņai būtu bijis jāizdomā šis stāsts? Mēs pieņēmām to tādu, kāds tas ir.
…Tā bija parasta piektdiena. 1922. gada 17. marts. Rīgā nekas ievērības cienīgs nebija noticis, izņemot to, ka Roza Arona meita Grolmane, kas dzīvoja Rūpniecības ielā 3A, pēcpusdienā ap pulksten pieciem pie sava dzīvokļa durvīm bija atradusi lielu, pītu grozu ar jaundzimušu bērniņu. Viņš bija ģērbts labās, dārgās drēbītēs, un līdzās grozā bija ielikta paprāva naudas summa. Jaundzimušais, kā policijas priekšnieks vēlāk tika reģistrējis, bija vīriešu kārtas. Iecirknī par atradumu sastādīja protokolu, un to parakstījis policijas iecirkņa priekšnieks un darbvedis.
