Franks Gordons: Satversmes preambulu nevajag apsmiet 24
Nupat aizvadīts Raiņa gads. Šis ģēnijs bija Eiropietis ar lielo burtu. Viņš pārtulkoja Gētes “Faustu”, un viņa “Iļja Muromietis” liecina par senās Krievzemes izpratni. Viņš bija sociāldemokrāts, bet norobežojās no lieliniekiem. Un viņš neapšaubāmi bija Latvietis ar lielo burtu. “Uguns un nakts”, “Indulis un Ārija”, “Zelta zirgs”, “Daugava”: šajos Raiņa diždarbos atspoguļojas tautas dvēsele, latviskā dzīvesziņa. Gunāra Birkerta Gaismas pils likteņupes Daugavas krastā ir Raiņa latviskās vīzijas īstenojums.
Ķerties pie “spalvas” – pie datora klaviatūras taustiņiem – mani pamudināja elitarā mēnešrakstā “Rīgas Laiks” publicētā Ulda Tīrona un Ievas Lešinskas saruna ar Raimondu Vējoni. Virsraksts ir sarkastisks – “Skudru pūžņa dzīvesziņa”.
Prezidents Raimonds Vējonis, kuram piemīt humora izjūta, izvēlējies spilgtu metaforu un saka: “Es esmu kā skudru pūznis. Teiksim, esmu rušinājis, lai šo skudru pūzni būvētu tālāk, arī lai to aizsargātu, ja nepieciešams.”
Uldis Tīrons, priecīgs par šo metaforu, aši pāriet pie jēdziena “dzīvesziņa”, kas viņu kaitina kopš tā brīža, kad stājās spēkā Satversmes preambula. Vējonim tiek jautāts: “Tas, kas ir Latvas identitāte, ir ierakstīts Latvijas Satversmes preambulā, un jūs noteikti varat no galvas atkārtot, ka Latvijas identitāti veido lībiešu un latviešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, kristīgās vērtības. Kāpēc jūs nestāstāt par tām?”
R. Vējonis, kurš atšķirībā no Vairas Vīķes-Freibergas nav dainu un folkloras pētnieks, apliecina savu ciešo saistību ar dabu, kas visam dod enerģiju, – “līdzīgi kā tas bija senajās latviešu tradīcijās, kad mēs varbūt pielūdzām šos dabas dievus un…” Prezidentu pārtrauc un viņam iebilst: “Bet tad jau tās ir pagāniskās tradīcijas, bet tur ir rakstīts…”
Vejonis: “Kāpec pagāniskas, mēs lielā mērā daudzi no tā dzīvojam…”
Intervētājs ņirdz: “Par to dzīvesziņu, piemēram, zviedriem ir paradums kaut kad augustā ēst vēžus.”
Un tagad – uzmanību! Uldis Tīrons sakarā ar Satversmes preambulu dodas uzbrukumā: “Es saprotu šīs valsts neatkarību, piemēram, tā, ka tā nemāca mani, kā dzīvot. Piemēram, nemāca, ka man jānodarbojas ar lībiešu tradīcijām vai kaut kādu pagānisku latvisko dzīvesziņu. Man varbūt ļoti patīk lasīt Platona dialogus, un neviens man nevar pieprasīt, lai Jāņos es lēktu pāri ugunskuram. Bet kaut kas līdzīgs tomēr jau ir ierakstīts tajā preambulā.”
Platona dialogus droši vien bija lasījis ne tikai Tīrons, bet arī Rainis, kura latviskums nav apšaubāms. Un, kas attiecas uz Jāņiem, ļaujiet man runāt! (Piedodiet, ka aizņemos kādas kontroversiālas grāmatas nosaukumu.) Tie ir Jāņi, kas ļāvuši saglabāt latviešu–kuršu un sēļu, zemgaļu un latgaļu identitāti visos laikos – “zem” Zobeņbrāļu ordeņa, poļiem, zviedriem, krieviem, vāciem, un Arvīds Janovičs Pelše zināja, ko darīja, aizliedzot Jāņus, jo līdz ar to tiek nokauta, apslāpēta latviskā identitāte, etniskā apziņa. Visus garus pēckara gadus, kad Latvijā nebija iespējams atzīmēt 18. novembra gadskārtu, Jāņi bija tie, kas vienoja, saliedēja dzimtenē mītošo tautu ar latviešu trimdu ASV, Kanadā, Austrālijā.
Gluži tāpat kā manu tautu satur kopā ik pavasarī svinamie “Pesach” (“Passover”) svētki, kad tradicionālo mielastu – sederu – rīko Izraēlā un it visās jūdu diasporas zemēs, piedaloties gan cionistiem, gan anticionīsiem, ticīgajiem un agnostiķiem. Mēs lasām tekstus, kas pirms 1000 gadiem sakopoti nelielā gramatiņā Hagadā, uzsaucam tostus, notiesājam tradicionālos ēdienus, skaitām pantiņus. Tas ir mūsu dzīvesziņas aspekts, kas valdzina un vieno gan tos, kas lasa Platona dialogus, gan tos, kas pilda visus 613 Toras priekšrakstus, gan tos, kas nepaļaujas uz Dievu, bet tiecas saglabāt no mītiskajiem sentēviem mantoto etnisko pēctecību kā šo rindiņu rakstītājs.
