– Kādu esat iecerējusi Dubultu mākslas telpas vīziju mākslas vides kopainā? 0
– Nav daudz vietu, kur redzēt laikmetīgo mākslu un kur ir tīra un skaidra tās platforma un programma. Rīgā vēl kaut kā, 200 kilometru uz austrumiem no tās ir Rotko mākslas centrs, bet kas atrodas pretējā virzienā? Jūrmala varētu būt mazs solītis. Ieraugot pa vilciena logu burvīgo, taču pamestībā nīkuļojošo 1977. gadā celto ēku – Dubultu staciju –, nolēmu doties pie “Latvijas dzelzceļa”, kura plānos, izrādās, jau bija šīs ēkas remonts, ar sinerģijas ideju: attīstīt šo vietu, saglabājot gan iepriekšējo publisko funkciju – te joprojām paliks stacija ar biļešu kasēm – un vienlaikus izveidot 500 kvadrātmetru lielu mākslas telpu ar stabilu laikmetīgās mākslas platformu. Atšķirībā no galerijām, kur izstādes atver uz pāris nedēļām vai mēnesi, Dubultu mākslas telpā kā visās nopietnās institūcijās ekspozīcijas būs divus trīs mēnešus ilgas. Remontējot nekas nav mainīts sākotnējā projektā, ēka vienīgi attīrīta no nevērtīgiem uzslāņojumiem, muļķīgām deviņdesmitajos gados radītām piebūvēm. Kad Rakstnieku savienība aicināja mani kūrēt laikmetīgās mākslas izstādi saistībā ar Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubileju, aptvēru, ka nav labāka projekta Dubultu mākslas telpas atklāšanai. Jo tepat ir Aspazijas māja, Raiņa priedes, Raiņa un Aspazijas vasarnīca…
– Kādēļ par izstādes vienojošo motīvu tika izraudzīts teiciens “Man sirdī tīģer’s” no Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi”?
– Jāzeps, būdams ķēniņš, visu cienīts, iemantojis labā valdnieka titulu, tomēr nespēj izraut ērkšķi no pagātnes krekla, ko valkāja vistuvāk sirdij. Lugas lielāko daļu viņš risina problēmu – atriebties brāļiem vai piedot? Ķēniņš svārstās starp piedošanas rāmajiem augstumiem un niknas atriebības gaņģiem. Skatoties uz sociālajām katastrofām pasaulē, skaidrs, ka to iemesls ir vēsturiskā atmiņa, dažādu kultūru pieredze, to nesaderība un dialoga neiespējamība. Pasaules karte izrotāta ar dažādiem konfliktiem un no vienas vietas iezīmēta sarkaniem karodziņiem – streiki, demonstrācijas, cilvēku upuri ir neiedomājami lieli. Sociālās eksplozijas visbiežāk notiek tādēļ, ka cilvēku kopīgo jūtīgumu aizēno karš par īstās valodas kultūras, reliģijas, seksualitātes privilēģijām. Nākamais aspekts ir ģeogrāfiskums. Kā zināms, lugā “Jāzeps un viņa brāļi” ir noteikta ģeogrāfija – Izraēla, Ēģipte… Sava ģeogrāfija ir pašam Rainim – dzīvojis kā Latvijā, tā Šveicē. Rainim ir arī sava garīgā ģeogrāfija – sociāldemokrātiskas idejas, tuva Nīčes filozofija, kā arī modernistiskās idejas. Uzaicināto mākslinieku vidū ir pasaules līmeņa izcilība no Šveices Tomass Hiršhorns, kura darbs šogad redzams arī Venēcijā vienā no centrālajiem paviljoniem. Šī mākslinieka veidota instalācija būs arī mūsu Dubultu mākslas telpas centrālajā vietā. Noteikti jāmin Izraēlas fotogrāfs, ārkārtīgi aktuālais Adī Ness, kuram nupat bija liela izstāde Stokholmā Fotogrāfijas muzejā un kuru esam uzaicinājuši ar 11 lielformāta fotoattēliem no sērijas “Ciems”. Paradoksāli, ka arī te veidojas saikne ar “Jāzepu…”, kuru nevarējām ne iecerēt, ne paredzēt. Izrādās, ka sērijā “Ciems”, kur parasti cilvēki fotografēti it kā ikdienišķās situācijās, fiksētajās ainās viņi atgādina pārlaicīgus varoņus un viņu vienkāršajās, bildē apstādinātajās kustībās saskatāma simboliska jēga, kas sasaucas ar tām lielajām filozofiskajām un pārlaicīgajām idejām, ko Rainis risina “Jāzepā un viņa brāļos”. Man allaž bijis ļoti svarīgi uz vienas platformas likt izcilus ārzemju un mūsu māksliniekus. Tāpēc blakus Hiršhornam kompānijā aicināju Ievu Iltneri – vienaudžus gados un mākslas mērogā. Tikai atšķirīgā sociālpolitiskā realitāte ļāvusi vienam startēt lielās izstādēs, otram būt pazīstamam tikai pie mums. Uzaicināju arī Jūrmalas māksliniekus kā sava veida izstādes un visas mākslas telpas pieteikumu lokālā mērogā. Tāpēc šeit ir Latvijas tēlniecībā izcilākā sieviete Olga Šilova, sociāli izaicinošu projektu meistars Kristaps Gulbis… Šajā kompānijā ir arī Dzintra Geka, kas nav bieža viešņa laikmetīgo mākslinieku pulkā. Ja nu ir kāds mākslinieks, kas spēj pateikt ko vairāk par piedošanu, nevis tikai izrunāt šo vārdu, tad tā ir mūsu kino režisore. Izsūtītajiem Sibīrijā veltītās filmas ar savu meditatīvo plūdumu un cietušo bērnu, iznīcināto cilvēku stāstiem rada dīvainu cerību, ka ir iespējams piedot, nenorobežojoties un nenocietinoties. Tās ir ļoti īpašas filmas tieši piedošanas spējas kontekstā.
– Bet mākslas kontekstā? Kas Dzintras Gekas dokumentālajās filmās ir tik laikmetīgs?
– Formas atvērtība, netradicionāla struktūra. Atšķirībā no tradicionālas dokumentālas filmas tajās nav ne stāsta sākuma, ne beigu, mēs šķietami it kā ne pie kā nenonākam, vien sūrstoša smeldze vijas cauri visai filmai. Mani saista īpašais ētiskais moments, gaiša, viegla, par spīti visam pacilājoša sajūta, no kuras izstaro apjausma – ir vērts piedot.
