Rainis pietur Dubultos. Saruna ar mākslas zinātnieci, kuratori un kritiķi Ingu Šteimani 0
Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas sarīkojumu programmā “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” parīt, 28. maijā, Jūrmalā ar starptautisku laikmetīgās mākslas izstādi “Man sirdī tīģer’s” Dubultu dzelzceļa stacijā atklās jaunu mākslas telpu “Mākslas stacija Dubulti”. Stiklotajā Dubultu stacijas ēkā vienā stūrī saglabāta arī biļešu kase.
Skatītājiem būs iespēja tapt iemūžinātiem divpadsmitajā izstādes projektā – četros Raiņa un Aspazijas darbu lasījumos. Nofilmēti tie nokļūs unikālā laika kapsulā, kuru nākamos piecdesmit gadus – līdz atvēršanai Raiņa un Aspazijas divsimtajā jubilejā 2065. gadā – glabās Rakstniecības un mūzikas muzejs.
Izstādi ir veidojis neparasts tandēms – mākslas kuratore, jaunās mākslas telpas vadītāja Inga Šteimane un publicists, vairāku romānu autors Arno Jundze.
– Tā kā tikko esat atgriezusies no Venēcijas mākslas biennāles, gribu jautāt, kā starptautiskā kontekstā izskatās Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša darbs “Armpit” jeb “Paduse”?
I. Šteimane: – Uztaustīts kaut kas ļoti aktuāls. Izmantojot vīriešu brīvā laika aizrautības izpausmes garāžās, radīts interesants, mūsu būtību kādā noteiktā šķautnē atklājošs antropoloģisks pētījums. Ielūkojoties, piemēram, Lietuvas paviljonā, arī parādījās līdzīgas ilgas nevis apslēpt kaut ko, aprakt, neskatīties uz tik smalkām lietām, par ko varbūt pašiem neērti vai brīžiem kauns, bet parunāt par tām un mēģināt iztulkot citiem. Kā Neiburga un Eglītis caur norisēm garāžās, tā arī Lietuvas mākslinieki, atainojot mikrorajonu, kas līdzīgs, piemēram, mūsu Purvciemam, caur askētisku telpu ar attēliem, žurnāliem un fotogrāfijām izstāstījuši septiņdesmito gadu noskaņu stāstu. To papildina konkrētā mākslinieka, kas dzīvo šajā mikrorajonā, privātā vēsture. Visiem uztveramākais no mūsu un lietuviešu darbiem varētu būt no tiem starojošā, romantiskā nākotnes vīzija. Tagad visi ar bažām raugās nākotnē. Toreizējo cerību un pašreizējā nedrošības sajūta varētu būt kopīga gan Rietumu, gan Austrumeiropas, gan bijušās padomijas cilvēkiem.
– Šogad pirmo reizi Latvijas laikmetīgā māksla tika reprezentēta arī Venēcijas mākslas biennāles oficiālajā Paralēlajā programmā. Vai divas izstādes Venēcijas biennālē tomēr ir ieguldīto līdzekļu vērtas?
– Azerbaidžānai ir trīs milzīgi paviljoni, Austrālijai savulaik arī, vairāki paviljoni bijuši Islandei. Ja tev ir ko teikt, Venēcijas biennāle ir labākā platforma, kur to darīt. Paralēlā izstāde bija patīkami inteliģenta. Izstādes kuratoram, starptautiski pazīstamajam mākslas teorētiķim Viktoram Miziāno, izvēloties astoņus māksliniekus no visiem Purvīša balvas pastāvēšanas vēsturē nominētajiem, izdevies radīt labu un smalku izstādi, jo viņš balstījies uz mākslas pašpietiekamību. Pilnīgi pretēji valdošajām vēsmām, ka mākslai jārunā par lieliem sociāliem tematiem, kurators koncentrējies uz formu un mākslinieku individuālajiem rokrakstiem.
