Rainis kā zāles pret «sērdienību» 0
Pienācis laiks latviešiem atgādināt par Raini, jo viņa darbos un uzskatos atrodamas atbildes un padomi, kā rīkoties mūsdienu sociālpolitiskajās situācijās, bija pārliecināti Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā sarīkotās diskusijas dalībnieki.
Lai diskutētu par Raiņa politisko ideju šībrīža aktualitāti, muzejā Baznīcas ielā 30 aizvadītā gada nogalē pulcējās nepilns pārdesmits inteliģences aprindu pārstāvju.
Pasākumu organizēja sabiedrisko attiecību speciālists Kristians Rozenvalds un Raiņa un Aspazijas fonda valdes priekšsēdētājs Jānis Matulis. Spriests tika daudz un brīžiem emocionāli, tomēr debatētāju pulciņā nemanīja šībrīža politikā aktīvus ļaudis. Daudzkārt izskanēja viedoklis, ka Rainis varētu palīdzēt atgūt latviešiem pašcieņu, ko tie okupācijas gados zaudējuši, bet viņa darbi ir neizsmeļams ideju avots. Politologa Jura Rozenvalda ieskatā, Rainis varētu palīdzēt latviešiem izrauties no mazvērtības sajūtas, kurā tie visu laiku grimstot. “Rainis teica: “Mēs maza cilts, mēs būsim tik lieli, cik mūsu griba.” Tās gribas mums pašreiz trūkst. Es visu laiku dzirdu tikai vaimanas, ka esam cietēji un sērdieņu tauta. Mani tas kaitina!” rūgtumu neslēpa politologs.
Savukārt LU Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes nodaļas doktorante Inese Grumolte īsā priekšlasījumā par intelektuāļu politisko lomu un atbildību konstatēja, ka “indivīda iniciatīvas ziņā Latvijas sabiedrībā aina patlaban nav pārāk iepriecinoša”. Te nu vērts atcerēties dižo domātāju un dzejnieku, jo viņš savos darbos indivīda iniciatīvas nozīmi mēdza pasvītrot, aicinot iesaistīties sabiedriskajos procesos, pastāvēt par sevi. I. Grumolte arī mūsdienu Latvijā saskatot intelektuāļus, kuri būtu gatavi runāt par svarīgiem sociālpolitiskiem jautājumiem, taču viņus “mērķtiecīgi nobīda perifērijā, jo masu pieprasījums dara savu”: “Tas ir jautājums par sabiedrības briedumu: cik mēs paši esam gatavi intelektuāļiem ļaut pildīt viņu uzdevumus.”
Literatūrvēsturniece Gundega Grīnuma aizrādīja, ka tāpat Rainis bija sava laika disidents, kas “gāja pret straumi”.
Pēdējā laikā bieži tiek apgalvots, ka viņš darinājis un popularizējis vārdu “latvijieši”, tomēr tas atbilst patiesībai tikai daļēji, jo Rainis, lai arī šo vārdu šur tur lietoja, tomēr nav tā radītājs. Viņš turklāt ielika “latvijiešos” pavisam citu jēgu nekā tie, kas šo vārdu piesauc mūsdienās.
Runa ir par 1929. gada 29. septembrī baltemigrantu laikrakstā “Segodņa” publicēto rakstu, kurā Rainis piemin 20. gadu vidū vilcienā ārzemēs piedzīvotu sarunu ar Rīgas ebreju studentiem, kas sevi saukuši par “latvijiešiem”. Rainim šis vārds ļoti iepaticies. “Ne jau kuru katru viņš gribēja saukt par “latvijieti”, bet tikai tos, kam ir cieša, dziļa intelektuāla un emocionāla saite ar Latvijas valsti. Raiņa uzstādījums: cik brīnišķīga būtu latviešu sabiedrība, ja katrs neatkarīgi no tā, kādai nacionālajai minoritātei viņš pieder, tādā mērā identificētu sevi ar Latviju. Tie ir cilvēki, kas identificē sevi ar Latvijas vidi šī vārda vispilnīgākajā nozīmē; pārzina latviešu kultūru un valodu, bet tajā pašā laikā saglabā savu nacionālo identitāti,” paskaidroja literatūrzinātniece.
Klātesošie tika aicināti apmeklēt arī nupat kā iekārtoto interneta vietni “rainim.lv”, kurā tās sagatavotāji sola regulāri publicēt Raiņa rakstu izvilkumus, kas ir kontekstā ar pašreizējo situāciju, kā arī mediju publikācijas par Raiņa aktuālo lomu.
