Ojāra Vācieša balss un sirdspuksti 0
2006. gadā veidojot Ojāra Vācieša biogrāfisko disku, pati svarīgākā un grūtākā lieta bija izveidot Vācieša laika skalu, jo mums likās, ka parastais standarta dalījums uz to attiecas tikai daļēji. “Laiks mani piesauca”, raksta dzejnieks. Viņa personības izveidē ļoti būtisks ir kara laiks, kad arī latvieši un paša Ojāra Vācieša liktenis tiek malti starp diviem dzirnakmeņiem. Pretkara tēma caurvij visu viņa daiļradi, un mums – muzejā – gribējās to aktualizēt šogad. Bija doma uz Ojāra Vācieša dzimšanas dienu veidot muzikālu dzejas sarīkojumu, kurā ansamblis “Menuets” dziedātu fragmentus no Imanta Kalniņa cikla ar Ojāra Vācieša vārdiem “Piecas balādes par Matisonu”. Pagaidām šis projekts diemžēl cietis neveiksmi, jo nespējām vienoties ar “Menuetu”.
Mazāk zināms, ka Ojārs Vācietis ir radījis arī scenāriju melnbaltai pilnmetrāžas filmai par kara laiku. To savulaik vēlējies filmēt Jānis Streičs. Sižeta centrā ir notikumi Otrā pasaules kara laikā kādā mājā meža vidū, kur vecmāmiņa saslimusi ar tīfu. Pēc tam, kad scenārijs Rīgas Kinostudijā tika pieņemts, bet pēc tam drīz vien noraidīts, pārmetot Vācietim dažādas nepilnības un politiskas nepareizības, viņš trīs reizes to pārstrādāja, bet filma tā arī netapa.
Ojārs Vācietis ir Dzejnieks pēc būtības, piedzimis Dzejnieks, izaudzis Dzejnieks. Vienalga, lai kādās lomās viņu pūlētos ielikt, viņš visu vienmēr centies pārbaudīt ar savas dvēseles mēru. Viņa pirmie, tam laikam vēl ārkārtīgi lojālie dzejoļi (piemēram, dzejolis “Trase”, slavas dziesma elektrifikācijai Latvijā) – tie ir viņa uzskati, nevis piemērošanās laikam. Viņš jūt, ka skaļi paustās idejas ir jāpārbauda, ka arī labi un no sirds uzrakstīts dzejolis var nest lielas nepatikšanas. Vēl sāpīgāki dzejniekam ir 1956. gada Ungārijas notikumi. Tajā laikā viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem, kas ietekmē viņa personību, ir Dzidra Nīmande – viņa dzejas lasītāja, kurai Vācietis raksta par to, ka nezina, kā dzīvot un par ko rakstīt laikā, kad Ungārijā ar tanku kāpurķēdēm tiek šķaidīti brīvības cīnītāji, un ka viņam gribētos pāriet robežu un nolikt galvu uz Ungārijas barikādēm. Nīmande viņam atbild: “Brīvs būsi tikai tad, kad sapratīsi, ka tas nav mūsu karogs. Un savu galvu pataupi Rīgas barikādēm.” Šīs vēstules Dzidra Nīmande ir nodevusi Ojāra Vācieša muzejam. Nozīmīga viņam bija arī kosmosa ēra, Ķīnas kultūras revolūcijas laiks, kad arī pats dzejnieks izvērtē savu attieksmi pret kultūras parādībām. Tas sevišķi jūtams viņa sarakstē ar Gunāru Priedi. Līdz 1968. gadam Ojārs Vācietis aizvien vairāk zaudē ticību tam, ka viņš ar savu dzeju varētu laiku labāku darīt. 1968. gada notikumi Čehoslovākijā viņā raisa pilnīgu sapratni, ko dzejnieks var darīt – sarunāties ar savu lasītāju tieši un ietekmēt konkrētus cilvēkus. Pēc Ojāra Vācieša domām, vienīgais mērs dzejnieka darbam ir viņa “karsti pukstošā sirds”.
A. Medne: – Vienmēr ar baltu greizsirdību nolūkojos, ka jūsu muzejā ir dzejnieka balss ieraksti. Tas, ka autors pats lasa savu dzeju, tai piedod citu perspektīvu, dimensiju.
I. Ķīse: – Tieši tādēļ līdz Latvijas simtgadei vēlamies izveidot Ojāra Vācieša balss ierakstu Kopotos rakstus – tā būs dzeja rokrakstos un autora lasījumā.
