Rainim galvā spainis un Čaks – kosmonauts?! “LA” diskusija par skeletiem dižgaru skapjos 0
Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gads rosinājis ne vien padziļināti izvērtēt abu izcilo dzejnieku nozīmi Latvijas un citzemju kultūrvēstures procesos, bet pievērsties arī citu latviešu literatūras personību lomai dažādos laikos un vēsturiskās situācijās. A. Čaka memoriālā dzīvokļa muzeja un Rīgas Latviešu biedrības (RLB) rīkotajā diskusijā “Personības loma vēstures diskursā” priekšplānā tika izvirzīti pieci latviešu dižgari – Rainis (1865 – 1929), Aspazija (1865 – 1943), Krišjānis Barons (1835 – 1923) – vēl viens nozīmīgs, bet abu pirmo ēnā diemžēl tikpat kā nepamanīts šā gada jubilārs, 31. oktobrī viņam aprit 180 –, Aleksandrs Čaks (1901 – 1950) un Ojārs Vācietis (1933 – 1983). Sarunas gaitā tika spriests gan par neredzamo garīgo tīklojumu, kas viņus saista caur laikiem, gan par muzeju darbinieku svarīgo misiju to atklāt sabiedrībai, gan arī to, ko darīt ar “skeletiem skapī”, kuru netrūkst gandrīz nevienai lielai personībai. Diskusijā piedalījās K. Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa, O. Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse, J. Akuratera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere, literatūrzinātnieces Astrīda Cīrule un Gaida Jablovska. Diskusiju vadīja A. Čaka memoriālā dzīvokļa muzeja direktore Antra Medne.
Nezināmā Aspazija
G. Jablovska: – Šī gada sākumā devos uz Misiņa bibliotēku, lai meklētu materiālus Aspazijas saistībai ar Rīgas Latviešu biedrību. 19. gs. beigās viņa te sāk strādāt kā dramaturģe, kā aktrise (ar it kā pseidonīmu Liepiņa), šeit viņa sastop Raini. RLB 20. darba gada pārskatā konstatēts, ka RLB Teātra komisija izsludinājusi oriģināllugu konkursu ar trim godalgām. No astoņām lugām neviena nav bijusi godalgas cienīga, tomēr divas atzītas par tādām, kuru trūkumi pārstrādājami, un tās rudenī no jauna iesniedzamas Teātra komisijai. Tās ir Jēkaba Rozentāla-Krūmiņa “Sarkanais kungs” un Aspazijas “Atriebēja”. Tomēr 1889. gada 13. februārī Pēterburgas dramatiskās cenzūras valde lemj, ka Aspazijas lugu nav atļauts izrādīt. Uz RLB teātra skatuves šī Aspazijas luga nekad netika uzvesta. 1891. gada 18. jūnijā RLB Teātra komisijas priekšnieks Bernhards Dīriķis ziņo, ka komisijai iesniegtas divas oriģināllugas – Aspazijas “Vaidelote” un Edvarda Treimaņa-Zvārguļa “Stūrgalvis”. 1891. gada RLB pārskatā teikts, ka “Aspazijas “Vaidelote” ir ļoti krietns darbs, bet uz mūsu skatuves nav izrādāms”. Bet Aspazija savā “Autobiogrāfijā” raksta: “Lugas sarakstīšanas spēcīgākais dzenulis bija godkārība un manas pašvērtības jūtas. (..) 1893. gada 22. marta sēdē Teātra komisija nospriež lugu “Vaidelote” likt “norakstīt divos eksemplāros un likt nosūtīt dramatiskai cenzūrai dēļ atļaujas”. RLB Teātra komisijas loceklis Birzmanis aicina Aspaziju “ieņemt pastāvīgu vietu pie teātra”. Vēlāk viņa rakstīja, ka 1893. gada vasara bijusi nozīmīgs posms viņas gara attīstībā. RLB algu liste liecina, ka 1893. gada oktobrī viņa saņem savu pirmo algu – 15 rubļus, bet pie kases izdevumiem redzams, ka viņa kā Elza Rozenberga saņēmusi 20 rubļus – par prologa sarakstīšanu, jo RLB gatavojas 25. jubilejai. Arhīvā atrodams arī kāds dzejolis, kas varētu būt pašas Aspazijas sacerēts, bet citas personas pārrakstīts. 1893. gadā uz RLB teātra skatuves RLB svinībās izspēlē arī Aspazijas sarakstīto scēnisko prologu. Teātra komisijas kases grāmatas 22. novembra kvīts apliecina, ka Aspazija uzrakstījusi prologu lugai “Dzīvība priekš cara” – izrāde notiek 1893. gada 14. novembrī. Tas apliecina, ka ir vēl viens Aspazijas radīts prologs, kura teksts vēl nav atrasts. Teātra komisijas kases grāmatā lasāms, ka 1894. gada janvārī jau notikušas divas Aspazijas “Vaidelotes” izrādes. Aspazija ir arī aktrise, un viņas pseidonīms ir Liepiņa, tomēr dīvaini, ka algu sarakstā šo vārdu neatrast. Kā gan biedrība viņai maksāja?
A. Medne: – Vai Aspazijas Kopotajos rakstos nav atrodams ne tevis atrastais dzejolis, ne arī luga “Dzīvība priekš cara”?
