Raini ugunskurā, Ļeņinu – malkas šķūnītī. Ko lasītāji dara ar vecām grāmatām 2
Pirms pāris gadiem draudzene, pārceļoties uz jaunu dzīvokli, revidēja savus grāmatu plauktus. Laukā metamo grabažu kaudzē ar šausmām ieraudzīju Raiņa Kopotos rakstus. Visas trīsdesmit grāmatas! Lai nu ko, bet pacelt roku pret Raini šķita teju vai noziegums. Draudzeni pārliecināju, un Kopotie raksti tika izglābti. Bet, izrādās, tikai uz laiku – viņvasar kārtējā mājas ģenerāltīrīšanā visi Kopoto rakstu sējumi tika ielidināti pagalma vidū sakurtajā ugunskurā. Kuru šaislaikos interesē Rainis, vēlāk mani mierināja draudzene.
Mūsu ilggadējiem lasītājiem jautāju, kāda ir viņu attieksme pret padomju laikā izdotajām grāmatām un kuras no tām viņi liktu goda vietā, bet no kurām bez nožēlas šķirtos.
Rīdzinieks Jānis Empelis arī padomju laikā pratis atšķirt sēnalas no labas literatūras, tāpēc ārā metamu izdevumu neesot. Toreiz rakstniekiem un dzejniekiem rokas bijušas sasietas, bet kā pratuši izteikt savas dziļākās, patiesākās domas!
Ogres iedzīvotāja Ausma Bērziņa ir dilemmas priekšā – skolu beidzot, viņai uzdāvināta Aleksandra Fadejeva “Jaunā gvarde”. Vai mest projām? Nē, visas tā laika grāmatas joprojām atrodas viņas bibliotēkā. “Man pavisam ir 4150 grāmatas. Lai orientētos, reģistrēju visas pēc autora uzvārda alfabētiskā secībā. Savukārt jaunnopirktās grāmatas ierakstu citā kladē. Pēdējā, ko pirku, ir Jāņa Stradiņa “Ceļš cauri laikiem”,” stāsta Ausma.
Kuldīdznieks Žanis Grīnbergs pasmejas – viņam malkas šķūnītī pilns Ļeņina rakstu komplekts! Nevienu grāmatu ārā nemetot. Patīk šad un tad tās pārlasīt. Un, lai ko runā par Vili Lāci, viņa romānus lasīt ir viegli, tāpat Anna Sakse salīdzinājumā ar Andreju Upīti rakstījusi brīnišķīgi. Dienesta laikā Daugavpilī no likvidējamās bibliotēkas slepus paņēmis Ostrovska “Kā rūdījās tērauds” un Upīša “Zaļo zemi”. Rotas komandieris brīnījies – zaldāts lasa grāmatas!
Rīdzinieks Jānis Kalniņš savus Ļeņina Kopotos rakstus sen kā aizslaucījis mēslainē! Un Lāci ar Upīti arī, jo viņi rakstījuši pasūtījuma darbus. Vērtīgāki esot sērijas “Apvārsnis” izdevumi par ģeogrāfiju, dabu, dzīvniekiem.
Andrejam Bennem Madonas novadā tehniskā literatūra no grāmatplauktiem jau aizceļojusi prom, taču par daiļliteratūru viņš saka – tā tomēr ir vērtība. Turklāt, pārlasot dažu labu izdevumu, varot spriest, kā un cik daudz toreiz tika melots.
Rīdzinieks Andris Ozols atceras, ka jebkurš izdevums tajos laikos maksājis smiekla cenu, taču laba grāmata bijis liels deficīts. Arī šodien netiekam pie grāmatām, jo maksā bargu naudu. “Manā bibliotēkā pārsvarā ir klasika un bērnu literatūra, to lasīja mūsu bērni un tagad lasa mazbērni,” stāsta Andris.
Arī Vilis Pakalniņš mazāk vērtīgās grāmatas salicis kastēs un glabā garāžā. Pa rokai vienmēr nolikta Latvijas padomju enciklopēdija, tāpat enciklopēdija “Rīga”, kas noder, minot krustvārdu mīklas.
Zigurds Mežavilks paironizē – arī viņš turot uz galda padomjlaika enciklopēdiju, tur palasot, kurš no šodienas varasvīriem bijis komunists, kurā gadā iestājies, vai bijis kompartijas CK loceklis vai kandidāts. Neesot jēgas cilāt čekas maisus, pietiek arī ar šo informāciju!
“Bez padomju laika grāmatām mana bibliotēka nevarētu pastāvēt,” uzsver Aija Neiburga Saulkalnē. Rainis, Aspazija, Brigadere, Elksne, Vācietis, Ziedonis, arī grāmatas par mākslu. Tagad, esot pensijā, Aija grāmatas izlasa un, ja atzīst par tālāk dodamām, aiznes uz vietējo bibliotēku. Revidējot plauktus, atradusi Latvijas padomju enciklopēdiju. Lai gan daudzi fakti vēl noderīgi, taču pārāk plaši tajā vēstīts par kompartijas lietām. “Diezin vai bibliotēka to ņems pretī, būs vien jāmet laukā,” spriež Aija.
