Raiņa un Aspazijas garā dzīve 1
Pie Jaunā Rīgas teātra izrādes “Aspazija. Personīgi” šūpuļa klāt stāvējuši talantīgi un jūtīgi mākslinieki, jo tikai talants var dziļi ietiekties talantā, mērogs spēj atvērt apvārsni, tikai spēcīgi izjustais un piedzīvotais var pārkausēties mākslas izteiksmē. Režisore Māra Ķimele, dramaturģe Inga Ābele, scenogrāfs, videoautors Gints Gabrāns, komponists – Jānis Šipkēvics (Shipsi), kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, videomāksliniece Ineta Sipunova un meistarīgie aktieri izveidojuši dziļi saviļņojošu kopdarbu.
Autori pētījuši latviešu dzejnieku personības caur tekstiem un fotogrāfijām, nepretendējot uz absolūto patiesību, nemeklējot dokumentālas sensācijas. Trīs stundu emocionāli piesātinātajā Aspazijas un Raiņa attiecību stāstā, dvēselēm rezonējot visaugstākajās frekvencēs, satiekas Viņš un Viņa. Izrādes gaitā dzīves laiks un apstākļi maina abus dzejniekus, tomēr liktenīga kopība saglabājas. Kopība, kas balstās uz garīgo izvēli. Kā kamertonis lugas sākumā skan dzeja no “Vaidelotes” Mirdzas ziedošanās skata, kurā pieteikts gan naivais saviļņojums, gan ziedošanās tēma.
Stāsts par dzejniekiem ir izklāstīts īsās koncentrētās biogrāfiskās epizodēs, un dramaturģija piedāvā stāstu stāstā, kurā Aspazijas atmiņu cenzūra izdarījusi savus labojumus. Stils ir tīši teatrāls, kas sasaucas ar vēsturisko patiesību, kad radoši inteliģenti, romantisma strāvu iedvesmoti, arī dzīvē meklēja atbilstību principiāliem uzstādījumiem. (Pseidonīma “Aspazija” lietošana vien uzlika zināmus pienākumus uzvedības sakritībā ar sengrieķu mitoloģijas varoni – Perikla izglītoto draudzeni.) Laikmetu raksturo tas, ka runātais un rakstītais vārds kā enerģijas ādere tiešā veidā iedvesmoja tūkstošus. Lai atceramies, ka tagadējā Jaunajā Rīgas teātrī pēc Aspazijas “Sidraba šķidrauta” izrādes 1905. gada 25. oktobrī uz skatuves uznāca LSDSP CK pārstāvis Jānis Ozols un partijas uzdevumā atklāti teica savu revolucionāro runu. Viņš paziņoja, ka sācies jauns revolūcijas vilnis, un aicināja visus latviešu tautas slāņus doties atklātā cīņā pret cara patvaldību. Šis aicinājums atrada dzīvu atbalsi klausītājos. Būtībā sākās 1905. gads.
Jau pirmajā skatā Aspazijas balss ieraksts ar katra vārda uzsvaru, ar noapaļoto “l” un raksturīgo melodeklamāciju uzbur pagājušo laiku vēsturisko izjūtu. Muzikālais, gandrīz nepārtrauktais skanējums precīzi atveido trīsuļojošo balansu starp Aspazijas atmiņām, sadzīviskām ainiņām un vispārinājumu. Telpas vizuālais ietvars, kas skatuves aizmugures sienas plašumā ar videoprojekciju attēlo telpas, kurās notiek darbība, gandrīz nemanāmi lēni kustas, “dzīvojot” līdzi darbībai un atmosfērai. Ik pa laikam veidojas gleznieciski pabeigti kadri, kuros mizanscēniski iekļaujas arī aktieru figūras. Visas izrādes garumā izteiksmīgas ir daudzas ainas, taču īpaši jāizceļ fināls. Raiņa atvadīšanās un aiziešana viņsaulē pār priežu galotnēm, skanot Aspazijas bēru runai, ir ietilpīgākais tēls, ko pēdējā laikā nācies redzēt teātros.
Baiba Broka precīzi atveido dzejnieces fizisko atšķirību gadu desmitu garumā. Emocionāli aktrise slēdz Aspaziju ar sievišķības atslēgām, no koķetas lepnības – cauri pazemības un ziedošanās epizodēm – līdz greizsirdības un nešpetna indīguma krāsām. Taču rakstura spēks ir izredzētība un pašapziņa. Viņa – mīlošā līgava, sieva, dažbrīd ir arī māte – dzejniekam visu piedod kādas augstākas misijas vārdā. Pirmā cēliena spēcīgākā epizode ir enerģētiski blīvais dialogs starp Raiņa māsu Doru (Jana Čivžele) un Elzu Pliekšāni, kad katrs pagrieziens, svārku ieloce mērķtiecīgi zīmē sieviešu savstarpējo atgrūšanos. Šķīst zibeņi. Aspazija liek Rainim izvēlēties – es vai viņa. Raini atveido divi aktieri, kurus vieno trauslums un nervozitāte. Ivars Krasts precīzi un smalki Raiņa tēlā iezīmē askētismu, lepnību, noslēgtību un tiecību uz pāri stāvošu pilnveidi. Viņa tēls ir arī ļoti vīrišķīgs, viņš novērtē Aspazijā apvienoto pretrunīgo būtību, kur dzīvo sieviete, eņģelis un velns. I. Krasta Rainis prot žēlot, pielūgt un balstīt mīļoto. Ģirts Krūmiņš Raiņa lomā vecumā akcentē paštaisna un mazliet spītīga vīra stāju. Dzīvi un ironiski Edgars Samītis atveido Jāņa Jansona-Brauna trulo aprobežotību, savukārt Andis Strods Pēteri Stučku zīmē kā sirsnīgu, tajā pašā laikā mākslīgi svinīgu, pozējošu vīru.
Diemžēl otrā daļa dramatiskā nozīmē zaudē pacilātību, kaislību garīgās robežas sašaurinās, iestājas zināma lietišķība, atstatums un egoisms. Attiecību piezemējums Raiņa un Aspazijas starpā it kā pārceļas uz dramatisko darbību. Dzejniecei atvēlēts novērotājas statuss, priekšplānā izvirzot citas personas. Inga Tropa atveido Mēnessmeitiņu, kuras aizgrābtība ar mīlestības jūtām patiesībā nozīmē zemes meitas kvēli. Seksuālo attiecību ainas risinās stīvi, liekot jaunietei izskatīties neveikli. Spēcīga aina ir B. Brokas atbildes monologs jaunajai meitenei, kurā aktrise neļauj Aspazijai būt šauri greizsirdīgai, patmīlīgai, viņa uzvar ar mērogu, nostādot katru savā vietā.
Man ļoti būtiski šķiet dzejas lasījumi, kas papildina, sasaucas, paspilgtina sižetiskos pagriezienus. Pašas par sevi poētiskās rindas suģestē ar dziļumu un vienkāršību. Aktieru izpildījumos tie ir kā priekšnesumi ārpus lomas. Pirmizrādē par spilgtāko man kļuva Rūdolfa Blaumaņa – Ģirta Krūmiņa dzejoļa “Es gulēšu zārkā” lasījums kā ļoti personisks vēstījums.
Izrāde precīzi neatbild uz daudziem biogrāfijas jautājumiem, taču atbild uz to, kur meklējama skatuves mākslas dokumentalitāte – ne portretiskā līdzībā, ne faktoloģiskā precizitātē, bet gan personiskā pārdzīvojumā, kurā izpildītājs/aktieris kļūst par enerģētisku raidītāju kādiem nezināmiem signāliem izplatījumā.
Uzziņa
Inga Ābele. “Aspazija. Personīgi.” Iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs: Gints Gabrāns, kostīmu māksliniece: Kristīne Jurjāne.
Lomās: Baiba Broka, Jana Čivžele, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods, Inga Tropa.
Tuvākās izrādes: 25., 26. un 27. martā, kā arī 9., 10., 15. un 29. aprīlī.
Vārds skatītājam
Adele Sāmite, studente: “Par izrādi ir ļoti divējādas sajūtas. Trīs ar pusi stundas tai likās krietni par daudz. Varbūt tādēļ, ka sēdošu dialogu uz skatuves bija krietni vairāk nekā darbību. Kopumā izrāde šķita ļoti klasiski veidota. Pārsteigumus sagādāja scenogrāfija. Fons (brīžiem arī aktieri un pati skatuve) bija liela, kustīga videoprojekcija, kas tiešām labi papildināja izrādē notiekošo. Taču pats brīnišķīgākais, manuprāt, bija Aspazija. Baibā Brokā patiešām ieraudzīju šo bezgala stipro, skaisto, drosmīgo, gudro, daudz cietušo un daudz pārvarējušo sievieti. No Raiņiem tuvāks šķita Ivara Krasta atveidotais tēls. Pēc izrādes radās vēlme palasīt Aspazijas un Raiņa dzeju un pavadīja sajūta, ka tiešām esmu iepazinusi Aspaziju diezgan personīgi, un tas, manuprāt, ir daudz. ”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
