Anda Buševica: Raiņa priedes 1
lobodska, Raiņa pirmās trimdas vieta (1899. – 1903.), atrodas 35 kilometrus no Kirovas Krievijā, kur maija beigās notika Raiņa dienas. Arī man bija iespēja tur pabūt kopā ar vairāk nekā desmit cilvēku – muzejnieku, mūziķu, literatūrpētnieku – delegāciju no Latvijas. Turpceļš prasīja divas naktis vilcienā, un man jāatzīstas, ka tieši vilciena kupejā pirmoreiz ieraudzīju tās – Raiņa priedes. Muzejniece Gaida Jablovska ir stāstīšanas meistare, vilciena šaurībā viņa mūsu acu priekšā uzbūra Slobodskai cauri tekošās Vjatkas stāvkrastus un varenos lokus, kas trimdas sakāpinātībā Rainim tik ļoti varēja atgādināt bērnībā skatītos Daugavas krastus. Un to smilšainajās kāpās – priedes. Šī vīzija bija tik spēcīga, ka, sasniedzot galamērķi, pret vārdu “priedes” jau biju kļuvusi jūtīga. Kirovas novadpētniecības muzejā atkal priedes – gandrīz nenolietojami, meistarīgi pinumi no priedes saknes. Vislabākās saknes pinumiem nākušas tieši no stāvkrastā augošajām priedēm – tām saknes ir visgarākās, pinot nenotrūkst. Tieši Slobodskā Rainis uzrakstīja savas “Lauztās priedes”, pastaigā gar upes krastiem atrada nosaukumu jau tapušajam dzejoļu krājumam – “Tālas noskaņas zilā vakarā”.
Dabas izjūta kā priedes sakne šejieniešos valgmi sūc no sensena dziļuma, un arī par “revolucionāra Raiņa” simbolu Slobodskā kļuvušas tieši priedes. 1985. gadā, kad Slobodskā tika svinēta Raiņa 120. jubileja, “Lauztās priedes” jau bija atdzejotas neskaitāmās valodās, un tām par godu Slobodskas parkā tika stādītas 120 priedes – Raiņa aleja, viņa iecienītā taciņa uz Vjatkas krastu. Dzelzceļnieks, biologs, žurnālists un rakstnieks Jurijs Malihs, kas uzrakstījis grāmatu, savu versiju par Raiņa un Stučkas likteņiem – “Likteņlīniju savijumi”, jautāts par emocionālāko brīdi Raiņa pētniecības gados, man par lielu pārsteigumu nosauc tieši šīs 120 priedes. Tās neieaugās, nokalta. Raiņa priežu stādīšanu Jurijs Malihs tagad padarījis par savu personīgo lietu. Kad Kirovā viesojās Roalds Dobrovenskis un Velta Kaltiņa, viņš savā mazdārziņā saraka jaunus priežu stādus, un viņi stādīja atkal. Un stādīšot vēl – ar vietējās internātskolas bērniem. Jāteic, ka pasākumiem piesātinātajā dienā, ko pavadījām Slobodskā, tā īsti arī netikām skaidrībā – vai Raiņa priedes Vjatkas krastā joprojām ir atrodamas. Ka priedes šeit mēdz būt – varenas, augstas – to pa ceļam redzējām. Taču Krievijas nacionālā traģēdija šobrīd ir nejauks kukainis, kas spēj veseliem hektāriem staltu priežu pārvērst raganu mežā ar nokaltušiem stumbriem un uz nāvi savītiem zariem.
Tolaik Slobodskas trimda Rainim nozīmēja izglābšanos, iespējams, pat no draudoša nāves soda – pēc Jana Jansona-Brauna un tuvākā drauga Pētera Stučkas viņam uzkrautajām apsūdzībām “jaunstrāvnieku lietā”. Lode gāja secen, un no mūsdienu viedokļa pat grūti saprast cariskajā Krievijā politiskajiem dumpiniekiem tik parasto soda mēru – nometinājumu. No vienas puses – vari dzīvot gandrīz kā brīvs cilvēks, īrēt istabu, rakstīt, tev pat piešķir kādu naudas pabalstu, izsniedz zābakus, vasaras cepuri un mēteli, no otras – policejiskā uzraudzībā. Kirovā stāstītais Raiņa stāsts it kā neapzinās šo paradoksu, radoša cilvēka ierobežošana varas vārdā joprojām liekas pašsaprotama, katrā ziņā – tā nav sarunas tēma. Un šī pati dilemma pa brīžam bija arī Latvijas delegācijas priekšā – dienā plānotie oficiālie pasākumi noritēja augstas savstarpējas tolerances garā, taču vakara pasēdēšanas skaidri rādīja mediju sludinātās ideoloģijas sekas, nespēju vienoties pašos pamatos – kas ir brīvība, kas ir laba dzīve? Izšķiršanās katra paša ziņā – vai, dzerot svešu šņabi, būtu jāturpina paust savus uzskatus? Vai tālākas sadarbības vārdā visu aizmālēt ar žūžaino – ka Rainim Slobodskā nemaz tik slikti nav klājies, vietējie viņu esot mīlējuši, un galu galā tieši šeit viņš kļuva par īstu dzejnieku. Rainis savu izvēli izdarīja. Policijas uzraudzībā dzīvojot tālu no mājām un saņemot pabalstu no cara varas iestādēm, viņš raksta: “Tu lauzi mūs naidīgā pretvara, vēl cīņa pret tevi nav izbeigta…” Jo priedes mēdz būt tik dažādas.
