Skatītāju iemīļotie “Pūt, vējiņi” 2
Nākamā Raiņa luga “Pūt, vējiņi!” atkal tapa kā pasūtinājuma darbs. 1913. gadā Pēterburgas Latviešu labdarības biedrība gatavojās svinēt pastāvēšanas 35 gadu jubileju un lūdza Raini uzrakstīt šim gadījumam piemērotu lugu un prologu. 1912. gada oktobrī Rainis šo priekšlikumu pieņem, tik interesējas par to, cik garai tai jābūt un vai tajā jārunā par tagadnes vai pagātnes notikumiem un problēmām. Saņēmis atbildi, Rainis ķeras pie darba, un top viņa luga “Pūt, vējiņi!”. 6. oktobrī to pirmo reizi izrāda Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības sarīkojumā. Pamatā tā bija ar viesaktieriem veidota izrāde. Baibiņas lomā viesojās Biruta Skujeniece, Zani tēloja studente, vēlāk – režisore Felicita Ertnere. Nākamā gada sākumā “Pūt, vējiņi!” Alekša Mierlauka režijā ar Jāņa Kugas veidotu brīnišķu skatuves uzstādījumu parādījās Jaunajā Rīgas teātrī un kopš tā brīža kļuva par visvairāk izrādīto skatītāju jo īpaši iemīļotu Raiņa lugu.
“Pūt, vējiņi!” pirmizrādē Jaunajā Rīgas teātrī vispirms saistīja saskanīgais, Raiņa tēlu būtībai atbilstošais aktieru sastāvs, sākot jau ar E. Smiļģa brāzmaini nesalaužamo spēka pilno un mīlestībā starojošo Uldi, sedzacītes Baibas lomā dzīvoja jaunā Mirdza Šmithene, bet viņas māsa Zane bija Tija Banga un Lilija Ērika – Anda. Tērpusies vienkāršos lindrakos, Ortas lomā dzīvoja mūsu skatuves mātes simbols – Berta Rūmniece. Bet nelielajā pļāpīgās sievas Ciepas lomā bija vēlākā mīlētāja un varoņlomu tēlotāja skaistā Lilija Štengele. 1914. gada vasarā Raiņa “Pūt, vējiņus!” Latvijā izrādīja četras teātra kopas – tā bija zīme, ka luga sākusi dzīvot. Taču 1915. gada vasarā kara ietekmē Jaunais Rīgas teātris savu darbību izbeidza.
Rainis, gluži kā viņa tēlotais Antiņš, bija uzkāpis teātra stikla kalnā, smagākais posms bija noiets un pavisam tuvu bija pietuvojies brīdis, kad jāmodina Saulcerīte – Latvija.
