Attēls no Eduarda SMiļģa teātra muzeja

Rainī uzgailējusī mīlestība pret Jauno Rīgas teātri mudināja viņu rakstīt nākamo lugu – “Indulis un Ārija”. Tikai dažus mēnešus pēc “Uguns un nakts” pirmizrādes viņš kādā latviešu avīzē izlasīja ziņu, ka Jēkabs Lautenbahs sarakstījis lugu ar šādu pašu nosaukumu. Šis fakts Raini patiesi satrauca, un vēstulē Kārlim Ķirpēnam 1911. gada martā viņš raksta: “Tas ir tiešs drauds Jaunajam teātrim un izaicinājums man.” Tapa brīnišķs, reizē traģisks stāsts par Induļa un Ārijas mīlestību, bet ar Mintautu risināti nākotnē dibināmās valsts pamati. Ar šīs lugas pabeigšanu Rainis negribēja steigties un uzskatīja par nevēlamu to izrādīt jau nākamajā sezonā, taču dzīve pavērsās citādi: Rainis pabeidza “Induli un Āriju” 1911. gada oktobrī, tekstu nosūtot Jaunajam Rīgas teātrim, kura vadība, daudz neprātojot, lugu tūliņ iekļāva repertuārā, iestudēšanu uzticot aktierim un režisoram Teodoram Amtmanim. 1912. gada 3. aprīlī varēja notikt pirmizrāde. Induļa lomu režisors uzticēja savam jaunākajam brālim Alfredam Amtmanim–Briedītim, kuram tad gan vēl nebija pieredzes varoņlomu veidošanā, bet jaunā zēna Uģa lomu uzņēmies viņš pats. Kā brīnišķa, mīlestībā starojoša meitene Biruta Skujeniece parādījās Vizbulītes lomā, drīz pēc pirmizrādes ar viņu šajā lomā mainījās Mirdza Šmithene, bet Ārija, kā jau varēja domāt, bija Tija Banga.