Skatuves mākslas svētku diena 2
Stikla kalnā nu bija uzkāpts, bet – vai viss sasniegts? Rainis tā nedomāja, un visa uzmanība tika veltīta, lai uz Jaunā Rīgas teātra skatuves beidzot parādītos luga, kura bija tik ilgi gaidījusi. Sākumā “Uguni un nakti” iestudēt uzņēmās Jēkabs Duburs, un Rainis viņa izvēli atbalstīja, līdz – samulsa. Sastrādāto un daudzviet svītroto lugas eksemplāru Duburs bija Rainim aizsūtījis uz Kastaņolu, bet autoram režisora izdarītie svītrojumi likās aplami. Turklāt Duburs “Uguni un nakti” joprojām uzlūkoja par operas libretu, bet Rainis stingri bija noteicis: “Uguns un nakts” nav operas teksts. Duburam no lugas iestudēšanas nācās atteikties, režiju uzņēmās Aleksis Mierlauks, un, lai nerastos nekādas neskaidrības, viņš 1910. gada augustā devās uz Kastaņolu pie Raiņa, lai pārrunātu visas ar lugas iestudēšanu saistītās problēmas.
Rainis izteica savus priekšlikumus par aktieru izvēli galvenajām lomām, un laimīgā kārtā tie saskanēja ar Mierlauka skatījumu. Par Lāčplēša atveidotāju izrādē kļuva vēlākais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš. Laimdotas lomā Rainis noteikti gribēja redzēt Birutu Skujenieci, viņa lomu arī labprāt uzņēmās, bet – kas tēlos Spīdolu? Raiņa iecere saistījās ar Otīliju Mucenieci, kas 1905. gada Aspazijas lugas “Sidraba šķidrauts” izrādē bija atveidojusi Gunu, taču aktrise tobrīd no Jaunā Rīgas teātra bija aizgājusi, un teātra vadība šai lomai ieteica toreiz jau slavu ieguvušo Tiju Bangu. Rainis ar šādu izvēli nebija mierā, vairāk viņu saistīja Lilija Ērika, par kuru bija dzirdējis labus vārdus Saulcerītes lomā. Rainis bija dzirdējis arī labu vārdu par dekoratoru Jāni Kugu, kam bija pieredze, veidojot dekoratīvo ietērpu Aspazijas “Vaidelotes” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. Kuga aicinājumu pieņēma, savukārt Rainis bija pat ierosinājis, kādā tonalitātē un toņos katram cēlienam uz skatuves jāizskatās.
“Uguns un nakts” pirmizrāde notika 1911. gada 26. janvārī. Tā bija latviešu skatuves mākslas svētku diena, jo tik spilgtu, iespaidīgu, iedvesmojošu izrādi skatītāji nebija vēl redzējuši. Līdz sezonas beigām to izrādīja 44 reizes – toreiz augstākais izrāžu skaits! No vēlākajiem “Uguns un nakts” iestudējumiem īpaši vērienīga bija 1947. gadā Dailes teātrī tapusī izrāde Eduarda Smiļģa režijā, kad viņam līdzās darbojās arī Felicita Ertnere, scenogrāfs Oto Skulme, bet Lāčplēša lomā dzīvoja Artūrs Filipsons, Lilita Bērziņa bija skaistā, kvēlā, mainīgā Spīdola, bet Kangaru tēloja viens no izcilākajiem Dailes teātra aktieriem Luijs Šmits. Šī izrāde Dailes teātrī bija viens no maniem spilgtākajiem teātrī gūtajiem iespaidiem.
