Uzkāpjot Stikla kalnā 2
Ilgus gadus savu lugu iestudējumus Rainim vairs redzēt nebija lemts, jo viņš dzīvi vadīja tālu no dzimtenes – skaistajā Šveicē, Lugānas priekšpilsētā Kastaņolā. Nu viņš bija it kā miera ostā, taču nemiers atkal kremta sirdi – tā bija neveiksme ar lugu “Uguns un nakts”.
Tikko kā atgriezies no Slobodskas, Rainis laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” izlasīja Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izsludināto operas libretu konkursu. Piedāvātās tēmas likās gluži interesantas: kāpēc gan neuzrakstīt libretu, kura centrā būtu Lāčplēsis? Pēc atgriešanās no trimdas Rainim uzreiz stabilas dzīvesvietas nebija: pirmo reizi lepnā Spīdola pie viņa esot ieradusies nelielā, neuzkoptā viesnīcas istabiņā Daugavpilī, otrais cēliens sacerēts Jelgavā, bet, rakstot nākamos cēlienus, Rainis bija pārcēlies uz Jūrmalu. 1904. gada vēlā rudenī par lugu pārtapušais operas librets bija pabeigts. Konkursa žūrijai viņš gan bija iesniedzis tikai pirmos divus cēlienus, kas veido noapaļotu ciklu un beidzas ar Burtnieku pils augšāmcelšanos. Rainis alka pēc lugas drīzākas publicēšanas, tāpēc tās tekstu iesniedza žurnālam “Mājas Viesa Mēnešraksts”, taču tas kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc libretu konkursā Rainis prēmiju neieguva. Par labāko tika atzīts arhitektūras fakultātes otrā kursa studenta Artūra Krūmiņa librets “Baņuta”. Raiņa luga vismaz bija nodrukāta, taču – ko tas deva? Mazliet naudas – jā, bet par tās iestudēšanu neviens nedomāja, un Rainis dzīvoja svešumā. Mazs cerību stariņš pavīdēja vien 1908. gada rudenī, kad nodibinājās Jaunais Rīgas teātris, kas darbojās tajās pašās telpās, kur tagad izrādes sniedz Jaunais Rīgas teātris. Kad 1909. gadā par teātra vadītāju kļuva režisors Aleksis Mierlauks, direkcija pieņēma lēmumu “Uguni un nakti” iekļaut repertuārā. Bet – samilza jautājums, kas ir aktuāls arī mūsdienās: kur ņemt naudu? Laikrakstos 1909. gada rudenī parādījās sludinājums, kurā teātris lūdza skatītājus ziedot jeb aizdot naudu iestudējuma sagatavošanai. Un notika necerēts brīnums – skatītāji saziedoja itin pieklājīgu summu – 1870 rubļus, kas toreiz bija nozīmīga nauda. Tas bija pirmais gadījums latviešu teātra vēsturē, kad skatītāji paši izlēma kādas lugas tālāko gaitu līdz skatuvei. Līdz iestudējumam gan vēl bija jāgaida, jo teātra vadībai ienāca prātā racionāla doma: kamēr kavējas “Uguns un nakts”, kāpēc neiestudēt kādu jaunu, bērniem domātu lugu. Teātra vadība aizrakstīja Rainim vēstuli, un viņš jau uzrakstīja noraidošu atbildes vēsti, taču ceļā uz Lugānas pastu apkārtējās gleznainās ainavas ietekmē viņa iztēle sāka aktīvi darboties un, viņa paša vārdiem sakot, “pirms vēl pasts bija sasniegts, drāmas viela jau bija galvā”. Luga “Zelta zirgs” tapa neparasti ātrā tempā – trijās nedēļās.
Jaunajā Rīgas teātrī šo lugu iestudēja Aleksis Mierlauks. Izrādē piedalījās teicams aktieru ansamblis: Antiņu tēloja Alfreda Amtmaņa-Briedīša vecākais brālis Teodors Amtmanis, princesi Saulcerīti – 19 gadus vecā Lilija Ērika, Baltā tēva lomā iedzīvojās pats Aleksis Mierlauks, bet Melnā māte bija Otīlija Muceniece. Pirmizrāde notika 1909. gada 26. decembrī – otrajos Ziemassvētkos, iegūstot dažādus vērtējumus. Iestudējums bija tapis īsā – divdesmit dienu – laikā. Tāpēc varēja manīt sasteigtību, piedevām tas bija laiks, kad iestudējumam nevarēja radīt jaunas dekorācijas. Savukārt neērtā Jaunā Rīgas teātra skatuve neļāva izpausties lugas plašumam. Un tomēr – skatītāji uzgavilēja, jo daudzi, par spīti ārējam veidolam, labi uztvēra lugā un izrādē pausto pamatdomu. “Zelta zirga” iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī dzīvoja necerēti ilgi – četras sezonas!
