Raiņa ceļš drāmas un teātra kalnā 2
Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gadam tuvojoties izskaņai, vērts ieskatīties, kā viss sākās – kā tad īsti Rainis ienāca teātra pasaulē?
Jāteic, ka tas nepavisam nenoritēja tik viegli. Bija iesācies jauns gadu simtenis, Rainis izcieta sodu un dzīvoja izsūtījuma vietā Slobodskā, Aspazija varēja pavadīt tikai kādus mēnešus pie sava dzīvesbiedra, tad atkal atgriezās Rīgā un no turienes Rainim aizsūtīja 1900. gada 1. janvārī laikrakstā “Mājas Viesis” publicēto ziņu, ka Rīgas atturības biedrība “Auseklis” par godu savas desmit gadu jubilejas atzīmēšanai izsludina lugu konkursu.
Aspazija – skolotāja
Rainis, dzīvodams Slobodskā, tobrīd tulko Viljama Šekspīra drāmu “Karalis Līrs”, tiešas pieredzes lugu radīšanā viņam nav, taču, dzīvesbiedres skubināts, viņš tomēr ķeras pie darba, un Aspazija kļūst par Raiņa padomdevēju, skolotāju un reizē arī redaktori. 1901. gada 12. maijā Rainis vēstulē Aspazijai raksta: “.. ar pārstrādāšanu jau nekas neiznāca, jo drausmīgā noguruma un iesnu dēļ ne ar ko netiku galā, lai nu šoreiz iet tāds, kā ir.” Rainis pats tobrīd lugu vēl dēvēja par – “Skroderi”. Lai nu kā – darbs bija paveikts. Rainis vismaz bija mēģinājis drāmas laukā nostāties līdzās Aspazijai. 31. maijā Aspazija Raiņa lugu iesniedza žūrijai. Tikai 1902. gada 31. janvārī Rainis uzzina, ka “Ausekļa komisija nolēmusi neprēmēt nevienu drāmu, arī “Pusideālistu” ne, ja to nepārstrādā un mazliet nepapildina ar pieskaršanos pretalkohola jautājumam.” Te tev nu bija! Rainis, jurists būdams, ņēmās komisijas lēmumu apstrīdēt un atbildes vēstulē rakstīja: “Luga nerunā pretī atturības idejai, un vienīgi to “Ausekļa” kungi var prasīt, vismaz juridiski.” Viņš solījās pretalkoholisma ideju lugā pastiprināt, taču pie šāda darba neķērās, drīzāk domāja, kā panākt lugas publicitāti. Vispirms bija jādabū cenzūras atļauja. Rūdolfs Blaumanis, būdams labs paziņa, devās pie cenzora Mārtiņa Remiķa, un 28. septembrī pienāca atļauja lugu izrādīt. Taču joprojām palika problēma – kas to uzņemsies? Rīgas Latviešu teātrim luga nebija pa prātam. Taču 1902. gadā Rīgā bija nodibinājies otrs teātris ar gluži vilinošu nosaukumu: Jaunais Latviešu teātris, un Aspazija rakstveidā vērsās pie teātra komisijas locekļa Lasmaņa, un – necerētais notiek: Jaunais Latviešu teātris Raiņa komēdiju pieņem, un 1903. gada 20. aprīlī var notikt pirmizrāde. Par īsti veiksmīgu to saukt nevarēja, jo teātri toreiz vadīja režisors Fridrihs Podnieks, kas skatuves mākslas pamatus bija apguvis un darbojies Vācijā, bet no latviešu dzīves atsvešinājies. Podnieka interešu lokā bija komēdijas un operetes, un arī “Pusideālistu” viņš galvenokārt uztvēra kā joku lugu. Tāpēc izrāde bijusi piesātināta ar ārējiem efektiem un visādiem tračiem, pie tam izrādi viņš iestudēja divu nedēļu laikā.
