Raimonds Staprāns: Latvietis spēlē “tupi un turies” 0
Saruna ar gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu 85. dzimšanas dienas priekšvakarā.
Staprāns ir daudzējādā ziņā unikāla personība – viens no nedaudzajiem latviešu māksliniekiem, kuram izdevies iekarot Rietumu pasaules mākslas galerijas, muzejus un privātkolekcijas, vienlaikus kvalitatīvi veidojot un uzturot gluži atšķirīgas mākslas – dramaturģijas – piedāvājumu latviešu auditorijai. Pazīstamākā R. Staprāna luga ir 1989. gadā Dailes teātrī iestudētā “Četras dienas jūnijā”, kas atklāj neatkarīgās Latvijas beigas 1940. gadā no Kārļa Ulmaņa perspektīvas. Toreiz lugu izrādīja pilnā zālē 125 reizes – tagad nesasniedzams skaitlis! Uz izrādes pamata tika izveidots arī īpašs TV iestudējums, un nu 15. novembrī teātris piedāvās turpinājumu – lugas “Gūsteknis pilī” uzvedumu par Kārļa Ulmaņa pēdējām nedēļām prezidenta krēslā un viņa ilūzijām par gaidāmo nākotni.
Izvēle ir vienmēr!
Raimonda Staprāna nolemtība bija kļūt par ārstu. “Tā ir veca, ne vienmēr veiksmīga latviešu paraža, ka bērniem jāiet vecāku pēdās. Tagad ar nožēlu skatos uz tiem latviešu māksliniekiem, kuri domā, ka viņu bērniem automātiski un neatkarīgi no talanta jādara tas pats.” Staprāns juniors gan bijis gatavs studēt medicīnu, pats atzīst – ja ģimene būtu palikusi Padomju Latvijā, tad tieši to būtu izvēlējies. Taču kara beigās Staprāni sasauca ģimenes padomi un nolēma emigrēt: “Aizceļošanu nekad neesmu nožēlojis, jo nebija jau izvēles. Tēvs, būdams sociāldemokrāts, bija nodarbojies ar politiku, un, lai cik savādi tas izklausītos, sociāldemokrātija bija lielāks padomijas ienaidnieks nekā plutokrāts kapitālists. Turklāt vācu laikā tēvs, būdams ķirurgs, strādāja lazaretē, ārstējot latviešu leģionārus, kas jau pats par sevi skaitījās grēks.”
Staprāniem klājās vieglāk nekā lielai daļai latviešu trimdinieku gan tādēļ, ka viņus uz ASV uzaicināja tur jau dzīvojošs radinieks, bet galvenokārt tēva praktiskās dabas dēļ, arvien atrodot labāko risinājumu pat ļoti sarežģītās situācijās. Tā gleznotājs par savu tēvu sacījis kādā plašā intervijā, kas 1997. gadā sniegta Smitsona institūta līdzstrādniekam Paulam Karlstromam, norādot, ka tieši viņš, pats būdams mediķis, dēlu apzināti virzījis uz mākslas studijām. Ikviens var kļūt par ārstu, bet ne par mākslinieku – tāds bija Staprāna seniora moto.
Dēlā interese par mākslām bija radusies jau agrā bērnībā. Uz pusdienām ģimenē bieži tika aicināti radoši ļaudis, dzejnieki, rakstnieki, aktieri, turklāt Raimonda māte kolekcionējusi latviešu gleznotāju darbus. Tiesa, paliekošu iespaidu gan mūsu mākslinieki uz viņa daiļrades ceļu nav atstājuši, kaut dažu darbi šķiet simpātiski: “No vecajiem man patika Vilhelma Purvīša paši pēdējie, ekspresionisma garā gleznotie darbi. Vienmēr esmu bijis nelaiķa Borisa Bērziņa cienītājs. Daži viņa pēdējie darbi, gleznoti ikonu manierē, melnā, baltā un zeltā, ir īsti šedevri.”
Paša Raimonda Staprāna glezniecība ir savdabīga, atpazīstama un labā nozīmē izaicinoša. Latviešu skatītājiem ar to bija iespēja plašāk iepazīties rudenī pirms pieciem gadiem, kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sarīkoja plašu izstādi. Mazāk zināms ir tas, ka pasaulē un, iespējams, pat kāda muzeja krājumā, figurē 30 – 40 gleznas ar parakstu Carl Ulmanis. Tās tapa kā Raimonda Staprāna joks, sociāls protests un mēģinājums nopelnīt naudu, turklāt tika sasniegti visi trīs mērķi. Nācis no sociāldemokrātiski noskaņotas ģimenes, Raimonds Staprāns nekad nav bijis Kārļa Ulmaņa atbalstītājs. Ar pseidonīmu parakstītās gleznas pārstāvēja mākslas virzienu, kuru viņš pats gan augstu nevērtē. Pieprasījums pārsteidzis, un, kad par nezināmo mākslinieku sākušas interesēties nopietnas galerijas, viņš no pseidonīma atteicies, taču vēl deviņdesmito gadu vidū gadījies dzirdēt sarunas par to, kur gan varējis tik pēkšņi pazust gleznotājs Carl Ulmanis – laikam taču miris…
Latvietis sevi neslavē
Būdams viens no nedaudzajiem starptautiski pazīstamiem latviešu izcelsmes māksliniekiem, Raimonds Staprāns vērtē, ka varētu būt populārāks gleznotājs, ja netraucētu tipiski latviskas rakstura iezīmes: “Ja vien iespējams, izvairos riskēt. Mans draugs, ASV šaha meistars Valdemārs Zemītis domā, ka latviešiem visumā patīk spēlēt defensīvas, pozicionālas partijas. Viņš saka: “Latvietis spēlē “tupi un turies”!” Šīs tīri latviskās īpašības nav pozitīvi ietekmējušas manu karjeru, kas prasa grozīšanos cilvēkos, risku un nelielu agresivitāti. Taču visvairāk traucējusi latviešu sabiedrības sociālā norma – proti, latvietim nepiederas pie labā toņa slavēt pašam sevi. Tas jādara citiem.”
Pēc Raimonda Staprāna domām, latvisko raksturu veidojusi vēsture. “Mūsu aizdomība pret svešiniekiem ir pamatota, jo svešas varas gadsimtiem lāčojušas mūsu zemei cauri, un neviena no tām mums nav nekā laba vēlējusi. Tāpat latviešiem raksturīga pārmērīga liekšanās autoritātes un varas priekšā. Izkalpošanās varai. To redzējām, Staļinam okupējot Latviju, – ja labi uzvedīsimies, varbūt par mums apžēlosies. Tā instinktīvi domāja arī mūsu pēdējais prezidents. Pazīstamais teiciens: “Kungs, per mani pirmo, man tālāk mājas” ir vēsturiski latvietībai raksturīgs. Kādreiz gan runāja par latviešu darba ētiku un pamatīgumu, bet daudz no tā padomju laikā izplēnējis.”
Tur un šeit
It kā jau pagājis laiks, kad Latvijas latvieši īga par pamācītkārajiem trimdas tautiešiem, bet aizbraukušie vien nopūtās par šeit palikušo sabojāto morāli. Vēl senākā pagātnē ir politiskās pretišķības, ko Raimonds Staprāns piedzīvojis arī pats. Autobiogrāfijā, pie kuras patlaban strādā, mākslinieks apraksta daudzus gadījumus, kad trimdas latvieši sevi stūrgalvīgi uzskatījuši par īstās latvietības glabātājiem. Šāds kareivīgums māksliniekam bija tik nepatīkams, ka, izņemot īsu laikposmu, kas pavadīts, pasniedzot Berklijā un apgrozoties turienes latviešu studentu aprindās, kur iepazinies ar nākamo sievu Ilonu, viņš pārsvarā no trimdas tautiešiem turējies atstatu.
Iespējams, tieši ilūziju trūkums par latviešu raksturu radījis Staprānu – dramaturgu. Tiesa, pirmās lugas viņš uzrakstījis angļu valodā, un tās pat uzvestas – pamatā augstskolas teātrī, vēlāk 1979. gadā luga “Salšana” iestudēta arī Sanfrancisko Mazajā teātrī. Tomēr īstu dramaturga popularitāti Raimonds Staprāns piedzīvoja 1989. gadā Latvijā, kad Dailes teātris iestudēja viņa “Četras dienas jūnijā”. Drāma risinās antīkajai dramaturģijai raksturīgā hermētiskā noslēgtībā no ārpasaules, proti, Rīgas pilī, no autora skatpunkta atklājot Kārļa Ulmaņa pārdomas, cerības, svārstīšanos Latvijas brīvvalstij izšķirošajās dienās. Turpinājums “Gūsteknis pilī”, ko redzēsim Dailē jau novembrī, nes vēl skaidrāku nolemtības zīmogu, kurā tomēr plaiksnī pašcieņas apziņa.
