Raimonds Pauls un tikšanās ar klasiku 0
Komponista Raimonda Paula pērngad svinētā 80 gadu jubileja ir rosinājusi brīnišķīga albuma tapšanu. Tā nosaukumu “Rozes gars” devusi dziesma, kas tika veltīta Emīlam Dārziņam un izskanēja jubilejas koncertā.
Kordziesma latvietim ir un paliks viņa patības, identitātes zīme, tāpat kā roze, kas smaržo no tautasdziesmu rožu dārziem un vēdī no meitām kā rozēm, atbalsojas no leģendām par Turaidas Rozi un dvašo romantisma laikmeta vēsmās. Albums ietver 40 gadu laikā tapušas dziesmas – gan pazīstamas, gan līdz šim vēl neieskaņotas un nedziedātas. Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa, Leona Brieža, Egila Plauža, Dainas Avotiņas, Pētera Pētersona, Gunāra Krieviņa un klasiķu Rūdolfa Blaumaņa (“Tālavas taurētājs”), Henrika Ibsena (mūzika izrādei “Brands”), Viljama Šekspīra dzeja te atveras meistarīgā kora faktūrā un harmoniskajā valodā. “Skaistums ir vienkāršībā,” tā teic pats komponists. Taču šoreiz vienkāršība drīzāk izpaužas nepretenciozitātē, uz novatorismu nepretendējošā skaņurakstā, kas tomēr dažbrīd atklāj līdz šim vēl nedzirdētu Paulu. Tās ir smalki niansētas kora partitūras, kas krietni vien atšķiras no monolīti himniskā Dziesmu svētku simbola “Manai dzimtenei”. Albumā impresionistiskas skaņu gleznas mijas ar tautasdziesmas elementu virknēm, džeziskām un teju vītoliskām ainām. Komponists nebaidās no pagātnes alūziju klātesamības – vai tā būtu stilistiska atsauce uz Emīlu Dārziņu vai Jāni Zālīti, vai paša Paula džezisko pagātni. Nepretenciozajā dabiskumā un rāmajā ritējumā izceļas arī pa kādai skarbi novatoriskai niansei (kā vīru korim 70. gados rakstītajās dziesmās ar Egila Plauža dzeju). Šī vienkāršība valdzina. Tāpat kā paša komponista klātbūtne un spožais klavieru solo pavediens, kas organiski iekļaujas kora rakstā. Tāpat kā Māra Sirmā jutīgais kora partitūras lasījums. Tieši kora meistarība atklāj un izceļ mūzikai raksturīgo, niansēs paslēpto. Jāteic, ka arī albuma ārējais veidols – askētiski melnajos samta vākos paslēptās zelta lappuses, vietumis zeltītās teksta rindas un klasiski elegantā vienkāršība tiešām atstāj iespaidu, itin kā pavēstot, ka tas ir latviešu mūzikas zelta fonds. Tā tas arī ir.
Pagājušais – Raimonda Paula lielās jubilejas – gads ir bijis bagāts ar Maestro mūzikas ieskaņojumiem, no kuriem Mārča Auziņa albums “Viens” citu vidū izceļas ar īpaši spilgtām Paula melodiju aranžijām ģitārai. Patiesībā tās jau ir Mārča Auziņa oriģinālversijas – tik daudz individuālas radošas jaudas ir jūtams interpretācijā. Turklāt tas esot (tā vismaz vēstīts diska informācijā) pirmais pilnais albums Latvijā, kurā skan tikai un vienīgi solo ģitāra. Paula melodijas dažkārt ir pat grūti pazīt, lai arī to vidū ir hiti “Dāvāja Māriņa”, “Baltā saule”, “Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc”, “Circenīša Ziemassvētki” – kopā apaļš ducis. Sastapšanās ar katru melodiju risinās kameriski, intīmi, ļoti personiski. Ģitārista dabiskā muzikalitāte savienojumā ar neparasti daudzveidīgo tehnisko varēšanu, ģitāras daudzbalsības iespēju meistarīgu izmantošanu, virtuozu spēlēšanos ar sīkām detaļām ir vainagojusies baudāmā un mākslinieciski pārliecinošā rezultātā. Tā ir pārsteigumu pilna, jauneklīga tikšanās ar populārās mūzikas klasiku.
