Par leģendām, diletantismu un bailēm vilties. Raimondam Paulam – 82 17
Sākšu ar atzīšanos: mēs esam bērnības draugi. Manas, protams. Viņš jau toreiz tika saukts par Maestro, dievināts un pelts, apskausts un celts. Kad paaugos, izmācījos par režisori un sāku darbu pie filmas “Tās dullās Paulīnes dēļ”, vēlējos aicināt viņu par komponistu, taču “Teātris” un “Šerloks Holmss” neļāva. Tā nu iznāca, ka savu pirmo filmu veidoju ar Ivaru Vīgneru, otro ar Imantu Kalniņu, bet trešo – ar Mārtiņu Braunu, un ne mirkli to neesmu nožēlojusi. Taču cieši nolēmu: ceturtā būs ar Paulu. Un būtu jau ar, ja vien “Rīgas kinostudija” nepajuktu. Tāpēc, kad pirms pieciem gadiem producents Ēriks Naļivaiko piedāvāja man uzņemt dokumentālu filmu par Raimondu Paulu, nevilcinoties teicu jā. Filmas darba nosaukums bija “Tā dullā Paula dēļ”. Tiesa, pēdējā brīdī Ēriks to nomainīja pret “Zib mūža rats”, jo ārzemnieki nesapratīšot vārdu spēli. Neņemos spriest, ko ārzemnieki saprot, ko ne, taču pieci gadi ir aizzibējuši kā mirklis, tāpēc nolēmu apkopot mūsu daudzo sarunu spilgtākos zibšņus. Un pēkšņi sapratu: RAIMONDS PAULS ir kā tautasdziesma un aisbergs. Visi viņu zina, bet kurš viņu pa īstam pazīst? Otra atziņa: jo dziļāk ielūkojos komponista dvēselē (cik nu tas vispār ir iespējams), jo skaidrāk saprotu, ka vienlaikus ielūkojos arī visas mūsu tautas dvēselē.
Iļģuciems. Puikas gadi. Rīgas nomale ar savu romantiku, ar strādniekiem, vienkāršiem cilvēkiem. Tur jau bagātie nedzīvoja, dzīvoja vienkārši darba cilvēki. Futbola bumba saglabājusies vēl no tā sauktajiem ulmaņlaikiem, ielāpu ielāpos, vairs gandrīz neturējās kopā, bijām priecīgi, ka varējām tās kameru kaut kādā veidā piepūst un spēlēt. Velosipēds – tas vispār bija sapnis! Nekā jau nevarēja dabūt. Slidas piesēja pie velteņiem vai kādiem veciem zābakiem, kas nu kuram bija. Un sestdienās – pirts. Gāju tēvam līdzi. Mums, puikām, lielākā bauda bija pētīt vecos jūrniekus, skatīties tetovējumus. Kas tik tur nebija sazīmēts – no vienas vietas visādi mošķi un daiļavas, paslepu lūrējām, tas bija vesels rituāls. Toreiz priekam bija citi kritēriji.
Klavieres – tā bija dzīves otra, tumšā, puse! Vecāki, būdami visvienkāršākie cilvēki, neizprotamā kārtā juta mīlestību uz mākslu, mūziku…
Sākumā, protams, bija vecāku spiediens, turklāt liels. Pirmā posmā jau tā ir ar visiem. Nu kā tu vari kvernēt istabā, kad puikas ārā dauzās, sit bumbu vai spēlē kazakus un razbainiekus! Bet tev ir jāsēž un tās garlaicīgās gammas jāspēlē… Šausmīgi tas viss bija! Bet toreiz no tēva baidījās, neviens ar tēvu nestrīdējās.
Tā es klavieres spēlēju kopš četru gadu vecuma. Diendienā. Kad es bērnībā plinkšķināju, cilvēki, kas gāja garām, lielākoties strādnieki pirms vai pēc maiņas “Rīgas tekstilā”, mēdza tāds bariņš apstāties zem logiem, sākumā klausījās, tad bļāva, kas man ir jāspēlē. Visejošākais repertuārs bija melodijas no kinofilmas “Saules ielejas serenāde”. Gramstīju taustiņus, kā nu mācēju, bet viņi stāvēja ārā un aplaudēja. Tā tas sākās.
Vēlāk skolā klavieru dēļ es biju privileģēts skolnieks. Spēlēju pavadījumus visiem deju kolektīviem, arī korītim. Tā bija kolosāla prakse. Nu un mans kroņa numurs bija himnas spēlēt, ar to jau esmu visās intervijās plātījies: visi stāvēja kājās, bet es sēdēju.
Tagad esmu vecākiem bezgala pateicīgs. Par visu. Varu vien nožēlot, ka ir bijuši periodi, kad pārāk daudz sāpju viņiem nodarīts. To jau tikai vēlāk saprot.
Ja man šajā dzīve ir izdevies ko sasniegt, tad tikai šī instrumenta dēļ. Sācis esmu ar pašu vienkāršāko, tēvs bija nopircis tādu vecu graustu, nebija jau viņam citas iespējas, to es ilgus gadus spēlēju.
Ja man šajā dzīve ir izdevies ko sasniegt, tad tikai šī instrumenta dēļ. Sācis esmu ar pašu vienkāršāko, tēvs bija nopircis tādu vecu graustu, nebija jau viņam citas iespējas, to es ilgus gadus spēlēju. Tāpēc tagad es ar lielu skepsi skatos uz kolēģiem, kas saka: dodiet man “Steinway”, citādi nespēlēšu. Jā, mājās man ir lielisks instruments, taču, ja es, aizbraucot, teiksim, uz Viļaku vai Varakļāniem, kultūras namā paziņotu, lai dod man “Steinway”, citādi nespēlēšu, tā būtu pēdējā muļķība. Tāpēc vajag iziet cauri visam, savu laiku paspēlēt arī pianīno “Rīga”, ko mēs kādreiz ironiski saucām par malku, kaut gan patiesībā tas bija labs instruments pašdarbības skatuvēm. Žēl, ka tagad to vairs neražo.
Savulaik Latvijā bija ļoti spēcīga muzikālās izglītības sistēma. Tie bija vecie skolotāji, piemēram, Bobrova-Ozola, mana pirmā skolas direktore. No viņas esmu daudz ko guvis. Konservatorijā sākumā gribēju mācīties kompozīciju. Pabeidzu trīs kursus, sapratu, ka nerakstīšu operas, nerakstīšu simfonijas, nav man tādas domāšanas, tāpēc pārgāju uz pianistiem. Bet es vienmēr atceros ar dziļu cieņu savus skolotājus – gan Jāni Ivanovu, lielisku komponistu, milzīgu autoritāti, gan Hermani Braunu, izcilu pianistu, kas lasīja no lapas jebkuras notis jebkurā brīdī – nebija nekā tāda, ko viņš nevarētu uzreiz nospēlēt. Viņš man arī daudz palīdzēja, kad studiju laikā ziepes taisīju. Es jau biju flederis, nemācījos vai arī mācījās ne to, ko lika. Kopā ar citiem studentiem blandījos, dauzījos – kā jau normāli cilvēki. Tā mēs augām. Un paldies Dievam!
Interesanti, ka tie lielie komponisti – Ādolfs Skulte, Jānis Ivanovs – viņi pret vieglo žanru izturējās ne nu gluži kā fani, taču nekad par to neteica neko sliktu. Bet bija jau arī tādi, kas galīgi mūs neatzina, saukāja par šlāgeristiem un krogus muzikantiem. Toreiz mums sava latviešu repertuāra nebija, kaut ko tur gramstījāmies ar vācu šlāgeriem. Līdz pamazām sākām domāt, ka varbūt arī pašiem kaut ko latvisku jāmēģina izveidot.
Kā es atrodu balsis? Domāju, tas ir tieši tāpat kā režisoram, kad viņš meklē aktierus. Tu jau iekšēji jūti, ko tai lomai vajag. Citi var kaut ko ieteikt, bet tu: nē, nē, tas nav īstais. Kamēr pēkšņi: jā, ir! Laikam to sauc par profesionālo intuīciju. It kā man kāds pateiktu priekšā. Piemēram, man var parādīt kādā konkursā desmit vai divdesmit dziedātājus, un pēkšņi būs viens, kam es it kā pielipšu.
Reizēm jau var arī kļūdīties. Tiesa, parasti kļūdās ne jau balsī, kļūdās cilvēkā. Gudrs kolēģis reiz teica: man vajag ne tik daudz labus dziedātājus, cik labus cilvēkus, ar kuriem var sastrādāties. Koris, teātris, simfoniskais orķestris – tie jau ir potenciāli intrigu perēkļi, tāpēc svarīgi, ar kādiem cilvēkiem tu esi kopā.
Tomēr man lielākoties ir laimējies. Īstenībā, laimējies ir gan man, gan viņiem: viņiem ir laimējies ar mani, man – ar viņiem. Jo es bez dziedātāja jau arī nekas neesmu.
Uz skatuves ir tā: ja tu uz tās kāp – tev jāatdod viss, kas tev ir, viss līdz pēdējam, citādi nekas nesanāks. Lielākā daļa jauno to nesaprot. Un neatzīst, ko mēs esam darījuši 50., 60. gados, nosoda. Bet, ja neesi dzīvojis tanī laikā, kādas tev ir tiesības nosodīt! Viņi jau nezina, ko tas režīms nozīmēja. Paldies Dievam, ka viņi to nezina. Bet attieksme pret darbu toreiz gan bija cita, daudz nopietnāka.
Tagad talantus ražo fabrikā, bet zvaigznes – televīzijā… Tagad visi ir zvaigznes un leģendas. Man reiz zvana, saka: “Liepājas Dzintarā” piedalīsies simts leģendas, vai es arī nevarot atbraukt. Neizturēju, teicu: nu labi, atbraukšu, lai vismaz viens mūziķis arī tur ir.
Zvaigzne, leģenda – ar tādiem vārdiem nedrīkst mētāties. Agrāk, lai kļūtu par zvaigzni, bija nepieciešams liels talants un neatlaidīgs darbs. Tagad zvaigznes tur un zvaigznes šur: zvaigžņu parāde, lielās zvaigznes, mazās zvaigznes. Bet, kad iziet uz skatuves, nekā tur nav! Viss ir komercializēts. Tagad televīzijā galvenais ir reitings. Nu jau gandrīz jebkurš var kāpt uz skatuves un dziedāt. Tā var savā ciematā, bet nerādiet to televīzijā. Tā vairs nav demokrātija, tas ir diletantisms. Pēc tam paši brīnās, ka nav profesionalitātes, krities līmenis. Kāds var būt līmenis, ja kritēriju nav nekādu, viss ir atļauts. Bet māksliniekam taču jābūt tam, kas iet pa priekšu, kas veido gaumi, aizstāv vērtības.
Vai agrāk atļāvās kapus apzagt vai, Dievs pasargi, baznīcā kaut ko nozagt? Agrāk lasīja bībeli, ievēroja baušļus, ne visi, bet lielākā daļa, īpaši laukos. Godīgums, tikums – šie jēdzieni izzūd. Tanī pašā politikā – kāds te godīgums! Pat ja tu gribi būt godīgs, tevi pataisīs par negodīgu, vienā brīdī pēkšņi sapratīsi, ka esi jau kaut kur ievilkts, kaut kas jau vairs neiet, kā vajag. Tāda ir reālā dzīve.
Mans sāp piemēslotās ceļmalas un piegānītie meži. Agrāk latvietim bija kārtības sajūta: mana māja, mans dārzs, mans dzīvoklis, visam jābūt tīram, sakoptam, izmazgātam. Tagad tas ir pazudis. Tāpat kā darba tikums.
Mans sāp piemēslotās ceļmalas un piegānītie meži. Agrāk latvietim bija kārtības sajūta: mana māja, mans dārzs, mans dzīvoklis, visam jābūt tīram, sakoptam, izmazgātam. Tagad tas ir pazudis. Tāpat kā darba tikums. Daudzi man saka – tu esi veiksminieks, turīgs. Kāds es veiksminieks? Es zinu, ko nozīmē darbs. Jā, es dzīvoju normāli, kā vajadzētu dzīvot ikvienam vidusslāņa latvietim, lai var atļauties aiziet uz teātri, uz restorānu reizi mēnesī, ja grib, var aizbraukt uz ārzemēm – par savu, ne par valsts naudu. Kamēr Latvijā nebūs tā sauktais vidusslānis, par valsts kopējo līmeni nevar runāt. Mums nav vidusšķiras – tikai ļoti bagātie un nabagi. Galējības. Tā ir valsts problēma.
Atceros savus vecākus. Mamma bija strādīga. Pie smaga darba viņa bija pieradusi kopš bērnības. Tāpat kā tēvs. Tagad tik daudzi nemitīgi sūkstās, ka grūti klājoties, valsts viņiem nepalīdzot… Kad mēs augām, kas mūsu vecākiem palīdzēja? Neviens! Sitās, kā mācēja.
Mans tēvs, lai viņam vieglas smiltis, viņš bija unikāls cilvēks! Viņš zināja, kas ir melnais darbs, strādājis bija visu mūžu. Ja tagad mūsu nācijā vismaz puse cilvēku būtu tāda kā viņš, mums visiem te klātos pavisam citādi. Gluži cita dzīve mums būtu, daudz labāka.
Ikdienā es daudz ko daru pats. Neatļauti daudz, rokas ne reizi vien esmu sabeidzis. Esmu naglojis un skrūvējis, un pat stiklus griezis. Tiktāl uztrenējos, ka Baltezera mājas fasādei visus stiklus pats sagriezu mazos kvadrātiņos. Nu, pa ceļam man puse, protams, saplīsa, jo tur jau jābūt meistaram. Bet beigās es uztrenējos, tagad ļoti labi zinu, kā to darīt. Varu arī santehniku salabot. Ne jau viss uzreiz izdodas, bieži vien sieva bļauj: neķeries klāt, man pēc tam divreiz dārgāk būs jāmaksā, lai kāds to visu salabo! Taču man patīk. Un es no tā nekaunos. Zināmā mērā tā man ir atpūta – kaut ko saskrūvēt, sanaglot, malku sazāģēt vai sacirst. Es jau varu aizbraukt uz Nicu pastaigāties pa pludmali. Vienu dienu es droši vien izturētu, ilgāk gan ne.
Visi saka, ka man esot laimējies. Droši vien tā tas arī ir. Ja jau tik ilgu laiku kopā ar vienu cilvēku ir nodzīvots. Piecdesmit pieci gadi. Varbūt pat vairāk. Datumus man parasti Lana atgādina. Paldies Dievam un paldies Lanai, ka mūsu dzīve tā iegrozījās. Viņa bija klāt manā tumšākajā periodā, cita sieviete to nebūtu spējusi izturēt.
Mēs taču sākām no nulles. Mēs iepazināmies, kad es vēl nekas nebiju. Viņa jau neatbrauca pie slavena komponista. Vēl bija jāpārlaiž tas laiks līdz nelaimīgam vai laimīgam 1962. gadam… Tad nu bija tā: vai nu es aizeju bojā, pamazām, līdz trīcošām rokām, vai dzīvoju pilnīgi citu dzīvi. Paldies Dievam, ka pietika gribasspēka tam otram. Un arī, ka Lana man bija blakām.
Par mani var runāt, ko grib un kā grib, bet tas, ka mums ir izdevies būt kopā tik ilgu laiku – drīz jau būs Ginesa rekords –, tas ir mūsu ieguvums. Varbūt tāpēc, ka mēs viens otru neņemam par pilnu. Tiklīdz sāc visu ņemt par pilnu, būs skandāls par sīkumiem, bet mēs kaut kā esam iemācījušies pasmieties paši par sevi. Es sievai bieži saku: man ir bailes no tevis, tu pārstāvi lielo krievu šovinismu, tu taču mani vienmēr nospiedīsi, es mazais latvietītis. Un mēs abi pasmejamies…
Mēs tik labi viens otru pazītam, ka abi cenšamies neieiet lielos asumos. Gadās jau kādreiz arī kāda neliela salekšanās, taču arvien cenšamies to pēc iespējas ātri nodzēst. Jo, ja nenodzēš, pēkšņi viss var aizsvilties un sagriezties tā, kā nevajag. Bet ko nu tur vairs runāt, es jau esmu norakstīts šajā ziņā. Kā nu ir, tā ir. Un es to nemaz nenožēloju. Mums ir visādi klājies. Ir bijuši šausmīgi periodi. Kad precējāmies, nebija ne ceremonijas, ne balles, nebija vispār nekā. Naudas nebija. Nulle. Es īsti neatceros, bet Lana stāsta, ka mums par abiem bijis viens rublis un 80 kapeiku. Iedzert par to nevarēja, aizgājām uz kino.
Es un Lana, mēs neko daudz uz āru nekontaktējamies. Draugi, kas mums kādreiz bija, tie visi viņsaulē. Nav vairs mums ģimenes draugu. Savulaik bija tāda neliela kompānija, četri pieci pāri, bet tad pa vienam sāka mirt nost, nu visi ir aizgājuši. Man bija ļoti labas attiecības ar Osi Pasternaku, ar Gunāru Kirki, ar Albertu Terpilovski. Es labprāt gribētu vasarā aizbraukt pamakšķerēt, bet manu draugu vairs nav, viens pats esmu palicis. Kādreiz mēs ar Albertu braukājām pa Latviju, viņš bija īsta enciklopēdija – zināja pastāstīt par katru ceļa līkumu, par dabu, par vēsturi. Bauda klausīties! Es sēdēju pie stūres, bet viņš taisīja maizītes – rupjmaizi ar sīpoliem un speķi. Tagad man tādu cilvēku vairs nav.
Citiem tuvs cilvēks ir krustmāte vai krusttēvs. Es nemaz nezinu, kas ir mans krusttēvs. Kaut kāds dzērājs esot bijis. Žēl, nav man tāda. Arī ar saviem radiem nedraudzējos, izņemot māsu. Māsai ir jāpalīdz.
Citi uzskata, ka es esmu iedomīgs. Bet man ir paniskas bailes kļūdīties cilvēkos, kam esmu uzticējies. Tā ir bijis. Tāpēc tagad man ir tāds moto: nevienam nevajag ticēt! Tas nav labi, es pats to zinu un saprotu. Taču neko tur nevaru padarīt.
Tā sauktais Parlamenta laiks man ir atnesis lielu vilšanos. Zaimus un ķengāšanos esmu saņēmis. Bet skatuve kaut kādā veidā mani vienmēr ir glābusi. Jo viss, ko daru vai esmu darījis, tas taču ir domāts cilvēkiem. Cilvēki to vērtē. Ir jau bijuši arī sāpīgi momenti, taču man gan lielāko daļu ir bijuši tādi sirsnīgi, mīļi.
Kas mani iepriecina? Skatuve, kas cits man vēl varētu būt! Uz skatuves esmu kopš trīspadsmit gadu vecuma. Vispār jau man sen vajadzētu sēdēt mājās, pensijā. Bet, ja es ienāku zālē un cilvēki pieceļas, man tas visādā ziņā ir gods, neviens jau ar varu neceļ, neviens šiem vienkāršiem cilvēkiem to nav mācījis, tas man ir labākais dopings.
Jā, to grūti vārdos izteikt. Kādam šķiet, kas tad tur, sēž un plinkšķina, bet, kas saprot, tie zina – tā ir cita pasaule, cits dzīvesveids. Grūti noformulēt to sajūtu, kad zem pirkstiem kaut kas veidojas. Gan tad, kad komponē, gan tad, kad spēlē cita melodiju, paldies Dievam, man ir vēl arī pianista bagāža. Jā, tā ir vārdos neizsakāma sajūta…
Tas ir tavs darbs, tava dzīve. Ir taču svarīgi sajust, kā publika reaģē uz to, ko tu dari. Un, ja tu jūti, ka tavs darbs viņus ir aizrāvis, saviļņojis, tā ir tava alga. Tā ir tā alga, ko nevar naudā samaksāt. To naudā nevar! Nē, nē! Nekādā ziņā.
Jubileja? Galvenais, Dies’ pas’, lai mani nenosēdina izpušķotā krēslā, ap kuru stāv sveicēju rinda ar puķēm un nebeidzamām runām “dzejnieka vārdiem”…
Ja tā nopietni – kas tie man par svētkiem? Ar slapju muguru iešu nost no skatuves, kā parasts, pusdzīvs un būšu laimīgs, ka tieku līdz gultai.
Vai bez tā varētu? Nu nē taču! Skatuve ir narkotika. Kas kaut reizi uz tās pabijis, bez tās vairs nevar. Tāpēc jau tik daudz traģēdiju. Skatuve var gan pacelt, gan iznīcināt. Apskaust te nav par ko…
Nu re, kā vienmēr gudri parunājām.
Raimonds Pauls – īsa biogrāfija
Komponists, pianists, diriģents, aranžētājs un producents.
Dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā.
Kompozīciju mācījies Latvijas Valsts konservatorijā pie profesora Jāņa Ivanova, klavierspēli – pie profesora Hermaņa Brauna.
Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1967), LPSR Tautas skatuves mākslinieks (1976), PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1985).
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs kopš 1992. gada.
Par nopelniem Latvijas valsts labā 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Lielās mūzikas balvas laureāts.
Precējies. Sieva Lana Paula. Meita Anete, mazmeitas Anna Marija Paula un Monika Pedersena.
(Intervija publicēta žurnālā “Mājas Viesis” 2016. gadā)
