Raimonda Paula nemainīgais mainīgums 0
Raimonds Pauls ir kā salamandra, kas ugunī nedeg, arvien atdzimst no jauna un vitāli izbauda katru dzīves mirkli. Komponista koncertplānu jauneklīgā intensitāte joprojām ir apbrīnojama. Dzirksteles šķīst pie klavierēm, sprēgā humora pilnos koncerta komentāru tekstos, bet tik raksturīgais, ne ar vienu citu nesajaucamais pianista klavieru skārums spridzina un spirdzina klausītāja dzirdi.
Saspēle ar visdažādākajiem dziedātājiem, instrumentālistiem un jo īpaši – ar Latvijas Radio bigbendu allaž kļūst par svētkiem. Paulu var celt debesīs, var paļāt par mazāk spožiem brīžiem, bet viņa zvaigznes pastāvīgums, ilglaicība, mainīgums nemainīgumā ir apbrīnas vērts.
Un, ja nu ir kāds Latvijas sabiedrību patiesi saliedējošs faktors un kultūras fenomens, tad tas noteikti ir Raimonda Paula radošās personības spēks.
Pirms gadiem četriem Latvijas mūzikas debesīs uzmirdzēja jaunā džeza dziedātāja Kristīne Prauliņa, par kuru tika jokots, ka džeza kompozīciju teksti viņas sniegumā skanot tik džeziski, ka šķiet, viņa dzied angliski.
2014. gadā “Mikrofona ieraksti” izdeva viņas debijas albumu “Melns ar baltu”, kurā ietvertas 12 jaunas Raimonda Paula dziesmas ar pašu Maestro pie klavierēm, piedaloties arī instrumentālai grupai.
Arī šoreiz ieskaņots abu tandēms, tikai šoreiz māksliniekiem pievienojies Latvijas Radio bigbends. Albums “Kontrasti” patiešām ir kontrastu pilns.
Dziesmas sākotnēji rakstītas Mihaila Čehova Krievu teātra izrādei “Spoks no Kentervilas” (Alekseja Ščerbaka luga pēc Oskara Vailda stāsta; dziesmu latviešu tekstu autors Guntars Račs), to raksturs un kvalitāte ir tikpat kontrastaina kā pats albuma nosaukums, dažkārt kaitinot ar atsevišķu tekstu neveiklību.
Kontrasti, taču gluži aizraujoši, ir arī Prauliņas sniegumā – viņas balss specifiskais, aizlauzti samtaini griezīgais tembrs var mainīt savu dabu un kļūt pat par maigu kantilēnu. Dziedātājas džezīgās ritma spēles valdzina.
Bet kopiespaids rada sajūtu, ka viņa sasniegusi zināmu briedumu un stabilitāti, šķiet, mazliet zaudējot sākotnējo aizrautības nervu.
Viktora Ritova aranžijas pārliecina ar pilnasinīgumu un meistarību, fanka un roka elementi visnotaļ džeziskajā ainavā iešķiļ jaunas nianses, bet paša Maestro klātbūtnes efekts ierakstā iekļaujas kā būtiska, neaizstājama krāsa un balsts. Albumā ir savas kulminācijas un kritumi. Bet, kā allaž Paula gadījumā, ir neapšaubāmi stabilas vērtības, kurām droši vien varēsim pieskaitīt gan “Strautu un jūru”, gan “Ko par laimi sauc”, “Virves dejotājus” un dažu labu citu dziesmu.
Raimonda Paula ierakstu virknē varētu izcelt vēl kādu nedaudz senāku albumu ar nosaukumu “Kad tu ej pie bitēm” (Raimonda Macata aranžijas), kurā kā karuselī sasēdināta liela daļa Latvijā populāru dziedātāju: Normunds Rutulis, Intars Busulis, Dināra Rudāne, Mārtiņš Ruskis, Samanta Tīna, Marija Naumova, Kristīne Prauliņa, Ralfs Eilands, Zigfrīds Muktupāvels, Roberts Memmēns, Rūta Dūduma.
Teiksiet – popmūzika? Jā gan. Taču tās vērtība slēpjas augstvērtīgā šīs mūzikas nišas piepildījumā, ko piešķir gan izpildītāju balss slīpējums, gan Raimonda Paula personības daudzveidība, izglītības klasiskie pamati un profesionāli plašais redzesloks.
