“Es sen vairs neganu cūkas.” Raimonda Ķirķa dzeju vērtē Sandra Ratniece 1
Raimonda Ķirķa debijas krājums “Kartes” tika izdots pagājušā gada nogalē, tajā iekļauti dzejoļi, kas tapuši no 2015. līdz 2019. gadam. Kad top recenzija, jau zināms, ka krājums ir iekļauts nominantu vidū šī gada Latvijas Literatūras gada balvas kategorijā “Spilgtākās debijas”. To, ka Raimonds Ķirķis būs aktīvs, talantīgs jaunās paaudzes dzinulis, varēja jau manīt literārā semināra “Aicinājums” laikā, kad viņš vēl bija savu ceļu meklējumos.
Raimonda Ķirķa potenciāls iemirdzas ik reizi, kad vien bijušas viņa publikācijas,
arī septiņu jauno dzejnieku kopkrājumā “Kā pārvarēt niezi galvaskausā” (Valters Dakša, 2028), kurā visvairāk izgaismojās tieši Raimonda Ķirķa dzejas kopa, un apliecināja to, ka jaunajam dzejniekam pienācis laiks rosīties izdot pirmo grāmatu. Un, starp citu, tieši kopkrājuma grāmatas nosaukums tika ņemts no Raimonda Ķirķa dzejoļa “Nakts fatālisms” dzejas rindām, un tas publicēts arī “Kartēs” (debijas krājumā iekļauti pieci no sešiem kopkrājumā jau publicētiem dzejoļiem).
Smagnējais vieglums
Raimondam Ķirķim ir raksturīgs teksta blīvums un ietilpīgums. Tas nekas, ka krājumu veido vien divdesmit trīs dzejoļi. To intertekstuālā, emocionālā, autora erudīcijas piepildītā ietilpība laiktelpā ir ļoti dziļa un intelektuālam lasītājam piesaistoša. Taču atkal jāatšķir kopkrājums un jāsecina, ka tajā lasītājam ir vieglāk ietiekties dzejnieka piedāvātajā daudzslāņainajā, kultūras reminiscenču bagātajā laiktelpā, jo tekstam ir ļauts elpot.
Savukārt mazā formāta debijas grāmatiņā, kurai, iespējams, Armands Zelčs, precīzi uztverot dzejnieka tekstu, dizainu speciāli tam pielāgojis, tekstam ļauts plūst gandrīz pāri malām, tādējādi to iespiežot šajās dzejnieka “kartēs” un radot apgrūtinājumu acīm, un lasītājam var veidoties liekas pauzes.
Savukārt vāka risinājums – uz tā ievietotais saturs – ļoti piesaista gan uzmanību, gan ir pirmā vilinošā sastapšanās ar dzejoļiem, pirms vispār sākts lasīt. Starp citu, autors ir parūpējies arī par kompasu lasītāja rokā, proti, krājumu noslēdz sadaļa “Komentāri”, kurā dzejnieks atkodē sava teksta impulsu avotus.
Raimonda Ķirķa vērienīgumam noteikti piedien dzejproza.
Var teikt, ka autors pārvalda šo izteiksmes veidu, tajā pat komfortabli jūtas, un acīmredzot tieši dzejprozā Raimonds Ķirķis var visprecīzāk realizēties un izpaust emocijas kā dzejnieks. Autora teksts pirmajā brīdī šķiet smagnējs, jo dzeja ir tematiski, emocionālā sprieguma un kultūrslāņu ietilpīga, terminu, jēdzienu un atsauču bagāta.
Raimonda Ķirķa dzeja veido tādus kā akas grodus, un dzejnieka aka jau tagad ir izrakta dziļa, vairākiem grodiem veidota.
No lasītāja tā prasa ne vien veldzēties, bet arī domāt, taču vienlaikus šim it kā smagumam piemīt arī dūmakains vieglums. Dzejnieks ir radījis emociju atmosfēru, un tas paliek katra lasītāja iztēlē, kādās asociācijās dzejnieka teksti raisīsies. Ja būtu jāraksturo, ar ko man saistās Raimonda Ķirķa dzeja, tad varu atklāt, ka tās fonā domās skan viduslaiku gregoriskie dziedājumi. Jā, arī pat tādos dzejoļos kā ciklā “Bezmiega vēsture” un nodaļā “DNS”.
Intelektuālais un viedi vienkāršais
Krājumā iekļauti arī eksperimentāla rakstura dzejoļi, kas it kā atrāda autora vēlmi arvien vēl meklēt jaunas izteiksmes formas, taču šķiet, ka konceptuālismu atblāzmojusī krājuma daļa ar nosaukumu “DNS” mazliet disonē ar pārējo, daudz monolītāko daļu.
Mūslaiku globālās pasaules kontekstā
simpātiska ir nacionālo kodu (dzīvesziņas, personību, literāro tekstu, savas dzimtas sakņu) klātbūtne jaunā dzejnieka tekstos.
Pietiek tikai ar vienu frāzi, lai precīzi un atkailināti runātu par savu kā dzejnieka / personības un latviešu valodas iespējām un tās attīstību; valodas nākotne, protams, galvenokārt ir jaunās paaudzes rokās: “latviešu valoda ir zemnieku valoda, bet es sen vairs neganu cūkas” (42. lpp.).
Ir bauda lasīt dzeju, kurā simbiozē ar mūsdienīgu leksiku autors pārvalda un lieto senatnīgas formas, protams, pielāgojot tās attiecīgā dzejoļa uzstādījumam. Tā ir, piemēram, dzejolī “Bezmiega vēsture”, kurā ieplūdināti Ķikuļu Jēkaba teksti un autors piespēlē tiem: “Viena Vidzemes cietumnieka bēdu dziesma/ iekš lielām bēdām un bailēm/ šinī 2018. gadā taisīta” (33. lpp.). Krājumā rodamas arī vēl citas refleksijas par kultūrtekstiem.
Vairāk par eksperimentiem mani saista jaunā dzejnieka pasaules tvērums, ietērpjot to asociatīvās paralēlēs
(“Stalažas”, “Dūmenis”) un ietiecoties gan dažbrīd ironiskās, gan filozofiskās sajūtās: “es redzu pasauli kā/ gaiss pārtop upē kā upe pārtop lietū/ kā lietus klīst/ mana acs ir abstrahēta, bet otras nav/ upe ir tonis nejaušs šļaksts” (29. lpp.).
Ironiski tiešs ir autors dzejolī “Aglomerācija. Elēģija. Komentārs”: “perifērie sejas vaibsti, kam/ nepietiek vārdu, ko paust, lai sasniegtu pilnīgu laika atveidi, un tēli,/ logu atspulgos bailēs izskrāpēti, aprišu zudībā pampst kā pārslogots/ un neatšķetināms atveids, kuram dāvāta vara, ar kuru mūs šaustīt” (6. lpp.).
Raimonds Ķirķis dzejniekam Raimondam Ķirķim ir uzstādījis augstu latiņu, ir būtiski to noturēt, jo tieši otrais krājums būs tas, kam pievērsīs daudz skrupulozāku uzmanību; tieši otrais krājums būs tas, kas norādīs dzejnieka varēšanu, bet šobrīd prieks ne vien par intelektuālo stīgu Ķirķa dzejā, bet arī par dziļo dzīvesgudro vienkāršību, kas savdabi uzplaiksna šajos tekstos, un vēl: atvērts un pagaidām bez atbildes paliek jautājums, vai autora piedāvātās kartes būs orientieris jaunākajā latviešu dzejā…
