“Jautājums nenoliedzami ir sāpīgs.” “Rail Baltica” vajadzībām nāksies nojaukt trīs vēsturiskos viaduktus 49
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izbūvējot “Rail Baltica” trasi, nāksies nojaukt trīs vēsturiskos ielu viaduktus Torņakalnā, ar niecīgām cerībām vienu no tiem pārvietot citviet. Bet, pateicoties “Rail Baltica” projektam, beidzot izdosies īstenot gadiem iestrēgušo ideju padarīt veco Torņakalna staciju par līdzās esošā Komunistiskā terora upuru memoriāla daļu.
Aizvadītās nedēļas nogalē par šīm lietām debatēja Rīgas domes (RD) Pilsētas attīstības komitejas paspārnē izveidotā Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisija, ko vada RD deputāte Rita Eva Našeniece.
Topošās dzelzceļa trases sākotnējā inženiertehniskajā izpētē secināts, ka Friča Brīvzemnieka ielas pārvadu, pa kuru brauc 10. tramvajs, Altonavas un Torņakalna ielu vēsturiskos pārvadus, kas būvēti attiecīgi 1910. un 1909. gadā un ir industriālā mantojuma objekti, nāksies nojaukt, jo tie atrodas līnijā, kur paredzēts būvēt tuneli.
Tunelis atradīsies zem šā brīža dzelzceļa sliedēm un virszemē iznāks pirms Liepājas ielas pārbrauktuves.
Ceturtdien attālināti sarīkotajā Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas sēdē Baltijas valstu kopuzņēmuma “RB Rail” reģionālais vadītājs Ģirts Bramans uzsvēra, ka ir izvērtēta “Rail Baltica” (“RB”) trases pārvietošana gan pa labi, gan pa kreisi, gan tās ievietošana dziļākā tunelī, taču vēsturiskos viaduktus nāktos nojaukt jebkurā gadījumā:
“Jautājums nenoliedzami ir sāpīgs, bet mums ir jāiet uz priekšu. Šie viadukti nav saglabājami.”
Bramans, vēršoties pie deputātiem, norādīja, ka jautājums ir, vai vietā būvējamajiem, jaunajiem pārvadiem kādā veidā būtu jāatdarina veco izskats. “RB” būvnieki būtu gatavi pārvadu atsevišķu elementu pārcelšanai vai saglabāšanai, ja vien Rīgas pašvaldība pateiktu, ko tieši vēlas, un ja tas būtu tehniski izdarāms. Par pēdējo ir lielas šaubas.
“Sabruks gabaliņos”
No deputātu puses sanāksmē skanēja priekšlikumi, ka kādu no tiltiem vai tā elementus vajadzētu “eksponēt pilsētvidē” – pārvietot uz Dzelzceļa muzeju, izmantot par kājāmgājēju un velosipēdistu tiltu pāri Kīleveina grāvim, pārlikt to vietā, kur dzelzceļu šķērso Ojāra Vācieša iela, varbūt atstāt vietās tikai tiltu galus, kas būtu integrēti jauno tiltu konstrukcijās.
Eksperta statusā pieaicinātais Rīgas Tehniskās universitātes Ceļu un tiltu katedras vadītājs profesors Ainārs Paeglītis piezemēja šos plānus, aizrādot, ka no trim tiltiem teorētiski pārvietojams varētu būt tikai viens.
Proti, ap 1910. gadu būvētais Altonavas ielas pārvads, kas konstruktīvi ir betona velve. Friča Brīvzemnieka ielas viadukts nav uzskatāms par vēsturisku vērtību, savukārt Torņakalna ielas pārvads, kas kā viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem Latvijā ir vēsturiski vērtīgākais, īsti nav pārvietojams.
“Šo tiltu diez vai var kaut kur pārvietot, jo tas ir pamatīgs rāmis, kuru nez vai var nocelt nost. Kaut gan izdarīt jau var visu, tikai cik tas maksās un vai tas ir tā vērts,” sacīja profesors Paeglītis.
Kas attiecas uz Altonavas ielas pārvadu, tad tā vērtīgākie elementi ir jūgendstilā veidoto balstu daļas tilta galos, kuru dēļ tilts arī iekļauts valsts aizsargājamo objektu sarakstā.
Velvi teorētiski varētu noņemt, taču tās konstrukcijā ir plaisas. Pašreiz tās tilta stabilitāti neapdraud, tomēr izjaucot tilts varētu “sabrukt pa gabaliņiem un tur vairs nebūs ko salikt kopā”. Paeglītis neslēpa skepsi par betona loka pārcelšanas iespējām.
Tikmēr Latvijas Industriālā mantojuma fonda priekšsēdētājs Andris Biedriņš atgādināja, ka, no kultūrvēsturiskā mantojuma viedokļa raugoties, tilti ir vērtība tikai tik ilgi, kamēr atrodas vietā, kur tie sākotnēji ielikti: “Pārvietojot savu kultūrvēsturisko vērtību tie lielā mērā zaudē.”
Biedriņš arī aizrādīja, ka viņam nav informācijas par šādu būvju pārvietošanas praksi pasaulē, iepriekš tās nenojaucot. Eksperts atbalstīja domu par kādas detaļas, piemēram, jūgendstila pilonu, saglabāšanu vecajā vietā.
Atvēsinoši bija arī “RB Rail” reģionālā vadītāja Bramana spriedumi. “RB” projektēšanā iesaistītie speciālisti šobrīd “nevar garantēt”, ka, sākot darboties ap Altonavas ielas pārvadu, tā konstrukcija nesadrūp.
Sauszemes šķērsojumam paredzēto tiltu, ņemot vērā tā struktūru, nevar pārlikt Kīleveina grāvim, garantējot drošību. Tāpat pārcelšanu uz Ojāra Vācieša ielas pārbrauktuvi nevarēs akceptēt no dzelzceļa drošības viedokļa. Slēdziens, vai tiltu varētu pārvietot uz Dzelzceļa muzeju, būtu jādod ekspertiem, taču būve ir gana liela, un grūti iedomāties, kā to varētu transportēt, izgriežot pa Pārdaugavas ielām.
Atsevišķu elementu integrēšana jaunbūvējamā pārvadā būtu iespējama, taču tad pilsētai jādod attiecīgs uzdevums, jāsniedz tehniskie noteikumi projektētājiem.
Viedokļu apmaiņa šajā jautājumā beidzās, vienojoties, ka vispirms precīzi jānoskaidro, vai Altonavas tilts ir pārvietojamā stāvoklī un cik tāda operācija izmaksātu. Ja ekspertīzes slēdziens būs pozitīvs, turpināsies debates par vietu, kur tiltu varētu uzstādīt.
Par Torņakalnu cerīgi
Jau optimistiskāka izklausījās spriešana par vecās Torņakalna stacijas likteni. “Latvijas dzelzceļam” vairs nevajadzīgā ēka celta ap 1868. gadu un ir viena no vecākajām dzelzceļa stacijām Latvijā, kas turklāt saglabājusi savu autentiskumu.
Torņakalna stacijai kopš 2006. gada ir Valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta Nr. 8664, jo 1941. gada 14. jūnijā no šejienes uz Sibīriju devās ešeloni ar izsūtītajiem.
Vecā ēka atrodas “RB” projektētā sliežu ceļa zonā un jāpārceļ par 20 metriem tuvāk Komunistiskā terora upuru memoriālam “Putenī”. Pārvietošana gaida arī piemiņas akmeni un vēsturisko vagonu, kuru Rīgas pieminekļu aģentūra (RPA) 2017. gadā pārņēma no Latvijas Okupācijas muzeja.
Vagons patlaban atrodas bēdīgā stāvoklī, un tā restaurācijai nepieciešami ap 40 tūkstoši eiro.
“Torņakalna staciju mēs pārcelsim. Un ar tādiem noteikumiem, kādus mums izvirzīs. Arī attiecībā uz Torņakalna memoriālu mēs izpildīsim prasības, kas projektam tiek izvirzītas,” sanāksmes dalībniekiem pauda “RB Rail” vadītājs Latvijā Ģ. Bramans.
Viņš gan uzsvēra, ka ar muzeja iekārtošanu stacijā “RB” nenodarbosies. Tas paliek Rīgas pieminekļu aģentūras ziņā.
RPA direktors Guntis Gailītis atzina, ka ir pat priecīgs par gaidāmajām pārmaiņām, jo “RB” projekts atkal iekustinājis kopš 2012. gada Rīgas domē iestrēgušo ideju par vecās stacijas iekļaušanu vienotā kompleksā ar piemiņas vietu represētajiem.
Gailītis pauda, ka šajā projektā jeb piemiņas vietas tā saucamajā 3. kārtā ieguldīts liels sagatavošanas darbs. Arhitekts Juris Poga sagatavojis divus ēkas restaurācijas un rekonstrukcijas variantus pārceltajai stacijai.
Tai nākotnē būtu jākalpo par daudzfunkcionālu kultūras un izglītības centru. “Doma bija tāda, lai tad, kad represētie pulcējas pie pieminekļa, viņiem būtu kur ieiet, lai tur varētu noturēt kādas sanāksmes. Tā stacija loģiski iekļautos vienotā ansamblī,” stāstīja Gailītis.
Rīgas domes Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisija Torņakalna stacijas jautājumu plāno skatīt sēdē marta sākumā.
