Raidījumu vadītāja Aija Selga-Brikmane: “Mans lielākais izaicinājums ir bijusi mīļākās loma” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Kanālā “TV3” pirmizrādi šodien piedzīvos vērienīgs ekstrēmo pārvērtību šovs “Operācija: Jauna dzīve”. Ik ceturtdienas vakaru būs iespējams sekot līdzi šovam, kura dalībniekiem būs iespēja mainīt dzīvi ar plastisko operāciju palīdzību. Jaunā raidījuma vadītājas lomā pirmoreiz televīzijas personība Aija Selga-Brikmane – viņu televīzijas skatītāji jau iepazinuši sarunu šovā “Ģimenes sarunājas”, kurā Aija kopā ar vīru, mūziķi un komiķi Nauri Brikmani, aicināja ciemos sabiedrībā atpazīstamus pārus.
Iepriekš televīzijas ekrānos un uz skatuvēm esam iepazinuši jūsu dzīvesbiedru Nauri Brikmani, bet nesen līdzās viņam kameru priekšā jūsu pašu veidotā raidījumā “Ģimenes sarunājas” pavasarī nokļuvāt arī jūs. Kas pamudināja uz šīm pārvērtībām?
Lielā mērā impulss bija karantīnas posms pavasarī, kad vairāk laika pavadījām mājās, fantazējot, domājot un sapņojot par nākotni. Raidījums “Ģimenes sarunājas” atnāca ļoti spontāni, lai gan doma par kaut kādu savu autora lietu ir bijusi jau sen. Pirms diviem gadiem ķēros klāt savai otrajai grāmatai, kuru arvien mēģinu pabeigt – tajā runāju par piecām sievietes lomām. Iznākumā šī doma vispirms pārtapa podkāstā, kur piesaistīju palīgos Ievu Florenci-Vīksni, kura kļuva par podkāsta producenti. Gan viņa, gan Nauris mudināja podkāstu veidot video formā. Galu galā video podkāsts izvērtās par sarunu raidījumu kopā ar vīru. Tobrīd sapratu, ka visa šī televīzijas lieta varbūt nemaz nav tik traka, kā man iepriekš bija licies. Iepriekš biju no malas vērojusi Naura pieredzi, kad viņš filmēja seriālu mājās (“#VisiMājās”). Kad viņš sēdēja mūsu saimniecības telpā un reizēm neskaitāmas reizes atkārtoja vienu frāzi, man šķita – es nekad nevarētu tā malt vienu un to pašu. Tomēr tad, ieejot šajā vidē un atmosfērā, sapratu, ka tai ir savs, turklāt visai pievilcīgs šarms. Tagad saprotu, kāpēc cilvēki to vispār dara. Nav runas par atalgojumu vai slavu – tas drīzāk ir azarts, ko tu gūsti pašā filmēšanas procesā.
Ikdienā esot kopā ar spožu ētera personību, nerodas sajūta, ka mazliet paliec ēnā?
Ja agrāk, pirms gadiem desmit, kad biju savā karjeristes dzīves posmā, notiktu tas, kas notiek tagad, es, iespējams, atbildētu, ka mani virza skaudība vai vēlme pašapliecināties. Toreiz, 25 gadu vecumā, kad vēl tikai sākām draudzēties ar Nauri un viņš vēl nebija plašāk pazīstams, man patiešām bija ļoti spēcīga vēlme pašapliecināties. Gadiem ejot, es nomierinājos – laikam ieguvu visu to, kas pabaro šo pašapliecināšanās vēlmi, – biju veiksmīga, dabūju paaugstinājumus darbā. Šobrīd nejūtu skaudību un esmu ļoti komfortā ar otrā plāna lomu. Tagad mierīgi varu pasmaidīt un stāstīt cilvēkiem, ka esmu pelēkais kardināls mūsu kopējā kompozīcijā. Mans mērķis nav iznākt starmešu gaismā vai kļūt par slavenību Latvijā, vienkārši liktenis ievedis mani šajā vidē. Es to daru tāpēc, ka vēlos izmantot šo brīdi, lai padalītos ar to, ko domāju par pasauli, par dzīvi. Varbūt kādam varu palīdzēt, kādu – iedvesmot ar savu dzīves vīziju.
Kā jūs un Nauris sadalījāt lomas ēterā un dzīvē? Tās viena otrai netraucē?
Tagad atskatoties, šķiet, ka ēterā esam saskanīgs tandēms, lai gan tajā brīdī, kad raidījuma ideja vēl tikai dzima, biju ļoti nobijusies. Agrāk biju solījusi draugiem un paziņām, ka nekad nestrādāšu kopā ar Nauri, jo man ir pilnīgi cits darba stils un mums vienkārši neštimmēs.
Varam būt vīrs un sieva, vecāki savam bērnam, bet kopīgs darbs – tā ir pavisam cita vide. Bet viņš kaut kā mani pierunāja – pamēģinām!
Tā ir mūsu māja, mūsu draugi – lielākoties cilvēki, kas bija pie mums ciemos, ir mums tuvu pazīstami, līdz ar to nebija darba atmosfēras.
Bet vakaros karstas diskusijas par darbu droši vien neizpaliek…
Nē, jo Nauris zina, ka esmu jūtīga pret kritiku. Šī iemesla dēļ pēdējo 12 gadu laikā viņš ir iemācījies ar mani apieties drusku kā ar jēlu olu. Viņš zina, ka lielāka jēga būs no īstajiem iedvesmas vārdiem vai uzslavas. Arī es no viņa esmu mācījusies šo pašu saskarsmes modeli – cilvēku iedvesmo atzinīgi vārdi, nevis kritika. Protams, mēs visi kļūdāmies, bet lielākā daļa to arī apzināmies un paši redzam savas kļūdas, tāpēc otram nevajag tās bāzt ar pirkstu acī.
Nu jūs dodaties pavisam neatklātos ūdeņos – vadīsit raidījumu, kāds vēl pie mums nav bijis un kurā cilvēki aicināti uzlabot dzīvi ar plastiskās operācijas palīdzību. Pastāstiet, kas īsti notiks ekstrēmo pārvērtību šovā?
Tas būs kaut kas ļoti vērienīgs – nebijis šovs, ko veido profesionālu cilvēku komanda ar Aiju Strazdiņu priekšgalā. Man prieks, ka šovs ir pilnīga jaunrade, nevis adaptēts citzemju produkts. Esmu ārkārtīgi pagodināta būt šā projekta sastāvdaļa tā pirmajā sezonā. Mana dalība raidījumā gan ir tikai aptuveni piektā daļa no visa procesa, jo lielākais uzsvars ir uz dalībniekiem un grūtībām ceļā uz mērķi. Katrā ziņā tas būs kaut kas ļoti jaudīgs un ļoti interesants. Katra epizode būs ļoti dinamiska, nebūs vilkšanas garumā – skatītājs būs ierauts notikumu gaitā līdzīgi kā azartiskā filmā.
Kā jums šķiet, kādēļ cilvēki izšķiras par labu izskata uzlabojumiem ar operācijas palīdzību?
Ir cilvēki, kuri šādi vēlas nopietni izmainīt dzīvi, bet, protams, ir arī tādi, kuri grib pielabot tikai degunu, lai būtu vēl skaistāki. Tie 50 cilvēki, kuri tika atlasīti no 1300 un kurus es uzklausīju, nerunāja tikai par skaistuma uzlabošanu estētisku nolūku dēļ. Lielākajai daļai iemesls bija meklējams diezgan smagā dzīvesstāstā, tāpēc es gribētu oponēt tai sabiedrības daļai, kas uzskata, ka cilvēki to dara tikai tāpēc, lai paceltu pašapziņu vai vairotu savu skaistumu. Daudzi izskata dēļ ir gājuši cauri pamatīgām grūtībām, un šis ir, iespējams, vienīgais veids, kā tās pārvarēt. Operācija ir salmiņš, pie kā viņi tveras.
Uz šādu soli daudzus vilina skaistuma industrija. Vai pati kādreiz esat par ko tādu aizdomājusies?
Jā, jo esmu cilvēks, kurš meklē risinājumus, ja kaut kas nav labi. Ir bijuši brīži manā dzīvē, kad tu, pirmkārt, vaino visu pasauli savās nebūšanās, bet gadās arī pretējais, ka visā vaino pats sevi.
Tad tu skaties spogulī un domā, ka tas, ko tu tur redzi, ir pilnīgs ārprāts. Šķiet, ka tev vajag visu sevi pārtaisīt, lai būtu laimīgs.
Tomēr es apzinos, ka tas būtu īslaicīgs risinājums slinkumam vai citām rakstura problēmām. Jā, es esmu ļoti paškritiska pret sevi, un vieglākais ceļš varbūt būtu “atsūkt” un “ielikt”, lai būtu kā lelle, bet viss ir jāsāk no otra gala. Jāsakārto pašam sava galva, vide, jāizvēlas īstie cilvēki, kas tev blakus, – tie, kas ceļ, nevis gremdē. Operācija var būt tikai kā pēdējais punktiņš uz “i”, kas iedod vēl kādu apliecinājumu, ka esi skaista un veiksmīga sieviete.
Piekrītat, ka izskatam, ja gribi gūt panākumus, tomēr ir liela nozīme?
Tam nevar nepiekrist, taču izskatā, manuprāt, skaistumam nav tik izšķirošas nozīmes kā tam, ka esi kopts. Skaistums ir ļoti relatīvs jēdziens – kas vienam ir skaists, otram tas tāds nav. Būtiski ir tas, ka cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, attīsta sevi – tas ir skaistums, ko tiešām novērtēju cilvēkā. Tomēr nav noliedzams, ka mūsdienu pasaulē, kurā aug arī mana meita, mani dara bažīgu valdošais skaistuma kults, kuram īpaši tiekam pakļautas mēs, sievietes. Skaidrs, ka būtu daudz vieglāk dzīvot, ja izskata ziņā nebūtu tik milzīgas ietekmes no masu medijiem. No otras puses, ir labi, ka dzīvojam šajā laikmetā, kad cilvēks vairs nav tikai darba zirgs, kuram nav laika un spējas pievērst uzmanību sevis kopšanai. Šis laiks mūs pamudina saņemties, atcerēties – tu taču esi sieviete vai vīrietis – un rosina būt labākajai sevis versijai.
Esat izveidojusi teoriju par sievietes piecām lomām – māti, mīļāko, sievu, mūzu, karjeristi. Kura no tām šobrīd ir jūsu pašas versija?
Katrai no šīm lomām es cikliski esmu gājusi cauri pēdējo desmit gadu laikā un par tām gribu runāt arī savā grāmatā. Kad apprecies vai esi kopā ar vīrieti, kurš ir tavs potenciālais vīrs, tu ieņem sievas lomu. Mēs ar Nauri apprecējāmies neilgi pēc tam, kad es savā karjerā biju sasniegusi maksimumu. Tajā laikā “Stenders”, kur strādāju, augstu kotējās visā pasaulē. Mana karjeras loma noslēdzās, un sākās sievas loma. Neilgi pēc kāzām bija arī mūzas loma, jo vīrs pēc kāzām sāka strādāt kopā ar Jāni Skuteli, kas atvēra viņam jaunas durvis. Piedzima mūsu meitiņa, un tas bija totāls mammas lomas laiks.
Mans lielākais izaicinājums ir bijusi mīļākās loma, jo pārslēgties no karjeristes uz juteklisku sievieti nav viegli.
Karjeristes loma ieslēdzas brīdī, kad sabučo vīru un bērnu, atvadies un dodies savās ikdienas gaitās. Un, kad atnāc mājās, karjeristes lomai vajadzētu beigties, lai sāktos cita loma, bet mēs zinām, cik grūti šī pārslēgšanās notiek… Tas ir tas, kam šobrīd eju cauri. Biju aizmirsusi, kā tas ir, kad tu pati esi priekšplānā – neslēpies aiz vīra vai bērna. Šajā dzīves brīdī gribu to darīt jēgpilni, gribu būt noderīga.
Kad varam gaidīt grāmatu?
Neilgi pirms karantīnas sākuma grāmatas idejas biju safilmējusi nelielos “online” videoklipos – izteikties man ir vieglāk nekā rakstīt. Šobrīd šīs idejas tomēr ir jāpārvērš rakstītā formā, bet tam vajag pamatīgu iedvesmu.
Un kas to sniedz?
Man vajag laiku sev. Izolēties arī no pašiem mīļākajiem cilvēkiem. Ir dienas, kad mēģinu no rīta piecelties agrāk par ģimeni, jo man ir ļoti svarīgs laiks sev, kad varu būt ar sevi – savā ritmā, savās domās. Man ļoti vajag šo atjaunošanos. Mana ģimene to zina, un viņi to pieņem.
––––
Trīs vardi, kas jūs raksturo vislabāk?
Uzticama. Mīļa. Iejūtīga.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez miera. Kaut vai minūti dienā.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Nepilnu piecu gadu laikā no pārdevējas kļuvu par visas pasaules “Stenders” partneru un pārdevēju treneri klientu apkalpošanas jomā.
Labākā izklaide?
No vienas puses esmu ļoti ģimeniska un izbaudu kopīgos izbraucienus kopā ar meitu Elizabeti un Nauri. Mana otra puse ir daudz vieglprātīgāka – ar vīru spēju dauzīties apkārt līdz rīta gaismai, nedomājot par rītdienu. Svarīgi, ka abas šīs puses tiek uzklausītas.
