Raidījuma “Pa straumei” varoņi: “Izrādās, kamerās viss, nepārspīlējot, izskatās desmit reizes labāk nekā dzīvē!” 0
16 un 17 gadus veci jaunieši, aizrautīgi piedzīvojumi, laivojot astoņās Latvijas upēs, atklājumi un izaicinājumi kopā ar neparastu ceļabiedreni – suņu meiteni Urgu. Tā dažos vārdos raksturojams jaunais raidījums “Pa straumei”, kas no 5. marta būs skatāms Latvijas Televīzijā. Meklēt piedzīvojumus dabā aizvadītajā vasarā un šajā ziemas nogalē devās trīs jaunieši – Helēna Krista Kalniņa, Roberts Grandāns, Elīna Zvejniece, bet sarunā tiekamies ar diviem – jauno, sportiski aktīvo rīdzinieku Robertu (16) un talantīgo vijolnieci no Sunākstes puses – Elīnu (17).
“Projekts ir gaiša prieka un cilvēkmīlestības caurstrāvots stāsts par mūsdienu Latviju jauniešu acīm,” tā astoņu raidījumu ciklu raksturo tā producente Ilze Lasmane-Brože.
Elīna šobrīd mācās 11. klasē Jēkabpils ģimnāzijā un reizē ir talantīga vijolniece – plūkti uzvaras lauri ievērojamā skaitā jauno mūziķu konkursu, jau trešo gadu meitene muzicē arī prestižajā Latvijas Simtgades jauniešu simfoniskajā orķestrī. Par sevi Elīna lepni teic – esmu no Sēlijas. Te viņas ģimenei ir lauku mājas mežu un ezeru ielokā, kur neskartas dabas tuvumā jāsadzīvo ar diviem suņiem un trim kaķiem. Iespēju filmēties raidījumā Elīna smejot sauc par pilnīgi neticamu – uzaicinājums saņemts pēc reizes, kad viņa kādā no raidījumiem pieaicināta atskaņot skaņdarbu vijolei.
Savukārt Rīgas puika Roberts jau vairāk nekā piecus gadus nodarbojas ar skeitbordu, skolā jau no pirmās klases apgūst igauņu valodu un šobrīd gatavojas pamatskolas noslēguma eksāmeniem. Neatlaidība trenēta uz skeitborda dēļa, jo, kā teic Roberts, patiesībā izdodoties vien 20 procenti no dēļa trikiem, taču, kad sanākot, sajūta ir neaprakstāma. Roberts arī vairākus gadus piedalījies laivošanā dažādās Latvijas upēs – apgūta kanoe tehnika un izdzīvošanas prasme dabā, tāpat viņš ir aizrautīgs jauno ģeogrāfu skolas dalībnieks, sakot – tajā iespējams ieraudzīt īsto pasauli ārpus ģeogrāfijas stundu sausās teorijas.
Daudzi jaunieši gribētu zināt, kā vispār iespējams nokļūt televīzijas raidījumā. Kur var gūt pieredzi, lai tas būtu pa spēkam?
Roberts: Patiesībā man īsti nav šādas pieredzes, ar filmēšanu līdz šim esmu sastapies savā skeitborda tīklā – Latvijā top aizraujoši videostāsti par skeitbordu. Mums šī kultūra ir visattīstītākā Baltijā. Zinu, ka dažu sekunžu triks patiesībā prasa vairākas filmēšanas stundas. Filmēties raidījumā paaicināja producente Ilze (Lasmane-Brože). Pirmajos raidījumos filmējos kopā ar Helēnu – viņu pazīstu jau sen, taču tad viņai bija jādodas apmaiņas programmā uz Kostariku, iepazinu Elīnu. Atzīstos, filmēšanas sākumā biju mazliet nobijies, nejutos īsti droši kameras priekšā. Tomēr Ilze pārliecināja ar foršo ideju. Izrādās, kamerās viss, nepārspīlējot, izskatās desmit reizes labāk nekā dzīvē, operatori ir īsti meistari, notverot katru lietus lāsīti. Svarīgi, lai mums pašiem ir interesanti darboties.
Elīna: Esmu labā nozīmē “iemesta” raidījumā. Pamanīju internetā foto no pirmajām raidījuma tapšanas reizēm, un jau toreiz man tas šķita nenormāli forši. Īsts piedzīvojums. Tad mani un manu sunīti uzaicināja satikt Robertu, Helēnu un Urgu Pāvilostā, pie jūras. Vakarā sēdējām pie galda, uzspēlēju vijoli. Pēc tam man negaidot vienkārši pajautāja – vai nevēlies piedalīties raidījumā? Šī man ir pirmā tāda veida pieredze – līdz tam nemūžam nebūtu varējusi iedomāties sevi kameras priekšā. Protams, tagad ir satraukums, kā tas izskatīsies, bet domāju, ka viss izdosies labi.
Astoņas upes dažādos novados izceļojāt laivā, kurā pārvietojas arī suns. Raidījuma ideja esot dzimusi, iedvesmojoties no Džeroma K. Džeroma populārā romāna “Trīs vīri laivā”.
Tā ir lieliska grāmata, tikai šoreiz trīs vīru vietā – divi jaunieši. Ceru, ka arī mums izdevās radīt tikpat patīkamu noskaņu kā šajā grāmatā.
Jāsaka, ka laivošana kopā ar Urgas izmēra un temperamenta suni nav nemaz tik vienkāršs uzdevums.
Viņa allaž vēlējās būt kapteinis un atrasties priekšgalā, bet izpeldējusies žāvējās klēpī. Varu ieteikt ceļotājiem rūpīgi apdomāt, vai viņu dzīvnieks ir gatavs šādam piedzīvojumam, kurā netrūkst nedz negaidītas jautrības, nedz slapju drēbju. Spilgts bija piedzīvojums Rēzeknes pusē, kad, piestājot Rēzeknes upes krastā, negaidīti nokļuvām pļavā zirgu bara vidū. Tas izrādījās draudzīgs, bet Urga un Roberts gan piedzīvoja nelielu izbīli. Trakākais piedzīvojums bija turpat Rēzeknē – kopā ar vietējo zvejnieku braucām Latgales jūrā – Rāznas ezerā – pēc tīkliem, bet man paredzētais kombinezons bija pamatīgi salijis un bija tik auksts!
Roberts: Bet zivis bija garšīgas! Spilgti atceros pirmo upi – Tērveti, kur iepazinām arī vietējo meža tipu – gāršu. Man ieslēdzās neliela panika – ieraudzīju kameras un satraukumā aizmirsu, kā runāt, elpot un staigāt (smejas). Tālākais ceļš bija uz Tartaku, netālu no Krāslavas. Latgalē bijām arī Rēzeknē, Kurzemē izbraucām Saku un Vārtāju, Zemgalē – Mēmeli, Vidzemē – Abulu, kur Smiltenes tehnikumā taisījām ēst kopā ar Mārtiņu Sirmo – bija ļoti interesanti. Katrā vietā tika mēģināts notvert arī vietējās zivis un tās pagatavot – vienīgā vieta, kur netikām pie zivs, bija Saka, kur piedzīvojām pamatīgu vētru. Labākais loms, kārtīga līdaka, gan tika operatoram – tā tika pagatavota uz ugunskura. Gardākās tomēr izrādījās lielās mellenes, kuras varēja saēsties krūmmelleņu laukos Vidzemē.
Un februārī – laivojāt Līgatnes upē!
Man kā laivotājam Līgatnes upe bija lielākais izaicinājums. Tā pamatoti tiek uzskatīta par straujāko vidēja garuma upi Latvijā, un līdz šim pa tik strauju upi nebiju braucis, fiziski nācās pacīnīties. Ūdens līmenis pēc lietavām bija cēlies, un tiku pie peldes februārī. Taču pēc tāda īsta cīniņa, kad beidza līt, uzspīdēja saule, nonācu egļu mežā, visapkārt bija zaļš, putnu čivināšana, smarža un februāra vēsumiņš. Skaisti.
Nav noslēpums, ka cilvēkiem jūsu vecumā pasaule, daba nereti ir pieejama caur dažādiem ekrāniem. Nezinu, kādas attiecības ar virtuālo pasauli ir jums, bet vai piedzīvojums dabā kaut ko mainīja attiecībā pret to?
Jā, mana vecuma cilvēki pārsvarā sazinās un uzturas šajā vidē. Esmu atteicies no viena sociālā tīkla, saprotot, ka nevajag trīs dažādas vietnes, kurās sazinos ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Man ir arī alternatīva – skeitborda draugi, skolasbiedri. Protams, bez sociālajiem tīkliem iztikt nevar, nekā slikta tur neredzu, bet jābūt samēram – kas par daudz, tas par skādi.
Pienāk brīdis, kad sociālie tīkli kļūst garlaicīgi, stundām tinot uz priekšu citu dzīves notikumus.
Tad ir laiks celties un iet ārā. Nenāk par ļaunu reizēm no tiem paiet malā. Šā raidījuma galvenais mērķis ir likt cilvēkiem pamest dīvānu un iziet ārā. Darīt kaut ko pašiem, piemēram, braukt ar laivām, būt dabā.
Elīna: Sociālajos tīklos vairāk esmu vērotāja, skatos, kas norisinās pasaulē. Esmu ievērojusi, ka tie cilvēkam uzliek nepatiesu, pārāk augstu dzīves standartu. To vispār nav iespējams izpildīt! Un cilvēki kļūst arvien nelaimīgāki, skatoties, ka viņi nedz var izskatīties tik labi, nedz būt tik laimīgi, kā daudzi sevi rāda, piemēram, “Instagram”. Un tas tikai veļas uz priekšu. Manuprāt, nevajadzētu aizrauties ar citu piedzīvojumu vērošanu, bet iet, skatīties savām acīm, piedzīvot pašam.
Paši varētu iedomāties sevi, piemēram, influencera lomā?
Roberts: No tā man ir bail. Šonedēļ bija jānofilmē reklāmas video vloga veidā – jāfilmē un jārunā pašiem, īsti nezināju, ko teikt, kā izturēties. Būt influencerim nav nemaz tik viegli, ir jāpieliek pamatīgas pūles un darbs, lai no tā vispār kaut kas izdotos. Ir cilvēki, kurus es nesauktu par interneta vides elkiem, taču ir tādi, kuriem pievēršu vairāk uzmanības, jo man patīk tas, ko viņi dara. Piemēram, skeitborda tīkla “RAJONTV” projekti – viņi braukā pa Baltijas valstīm, rīko pasākumus, iesaista cilvēkus.
Elīna: Influencerim, pirmkārt, ir ļoti jāpatīk pašam sev, lai vispār gribētu kaut ko teikt pasaulei.
***
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Roberts: Kultūra, skeitbords, daba.
Elīna: Mūzika, literatūra, daba.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Roberts: Bez kafijas.
Elīna: Bez “Rīgas Laika” lasīšanas, īpaši bez Vardes saraksta.
Būtiskākais sasniegums?
Roberts: Pateicoties skeitbordam, izveidojusies sadarbība ar slavenu sporta zīmolu. Un tieku pie foršām kedām.
Elīna: Lai arī uzvarēts daudzos konkursos, lielākais prieks ir par to, ka pēdējā laikā vairs nespēlēju vijoli citiem, bet sev. Esmu atklājusi savu skaņu! Muzicēju ar prieku, šobrīd ļoti tuvs ir Jāņa Kalniņa skaņdarbs “Klusā stunda”.
Labākā izklaide?
Roberts: Brīvības sajūta, kad uzkāp uz dēļa, atsperies un traucies uz priekšu lielā ātrumā un vējš matos un sejā.
Elīna: Pastaiga mūsu ģimenes mežos, kurus esam centušies saglabāt pēc iespējas dabiskus un neskartus – ar brikšņiem un putnu ligzdām.
